303. Kā Svētā kristība ietekmē grēku piedošanu?


:: e - POLEMIKA :: / e-POLEMIKA

 Klosteri Latvijā

Lapa  Lapa 1 no 3:  1  2  3  Tālāk »
e-autors Ziņa
baibish10
e-baznīcēns
#1 Nosūtīts: 25.10.2012 18:46
  


Velos uzzinat vai eksiste Latvija kads luteranu klosteris? Un ja cilveks pec ticibas ir luternis un grib kadu laiku padzivot katolu klosteri?

jean
e-baznīcēns
#2 Nosūtīts: 25.10.2012 22:44
  


Vai gribas aizbēgt no visā apkārtesošā??

Nezinu, kādā vecumā esi, bet, ja esi jauna, tad -- mācies. Mācies, lai kļūtu gudrāka un lai vēlāk ar Dievpalīgu varētu atrast piemērotu darbu vai arī, lai būtu gudra mamma saviem bērniem. Un paralēli šīm mācībām lasi Rakstus un citas grāmatas - kaut tos pašus Lutera sprediķus, Lutera Mozus grāmatas skaidrojumu, jauniznākušos Lutera Psalmu skaidrojumus. Lasi arī kādu daiļliteratūru.

Mācies un lasi, tas būs tev labākais klosteris, jo nebūsi noslēgusies kaut kur, nezin kur, un joprojām varēsi palīdzēt ikdienas darbos vecākiem, brāļiem, māsām, u.c..

Aizejot klosterī, tu sevi no kaut kā varbūt pasargātu, tomēr tad tu aizmuktu no tā, ko Dievs vēlas, lai tu darītu: palīdzētu saviem tuvākajiem un izrādītu viņiem mīlestību!

"Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā! .. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši. .. Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā." (Gal. 5)

Iešana klosterī ir aiziešana no tā, ko Dievs tev ir devis un no tā, kur Dievs tevi ir nolicis. Tici, ka Dievs ir žēlsirdīgs un ka Viņš tev vēl visu to labāko, pat, ja ar prātu un maņām viss šķiet citādi!

didaskalos
e-baznīcēns
#3 Nosūtīts: 1.11.2012 23:55
  


baibish10

Ja doma par klosteri ir noturīga, tad ir jāpāriet katoļu konfesijā. Luterāņiem nav tādu iespēju izdzīvot savu kristīgo ticību šāda veida garīgumā. Iepriekšējais komentētājs Tev ieteica mācīties Svētos Rakstus, un es vēl pievienoju aicinājumu daudz lūgties par savu ticības ceļu un uzdevumu. Ja esi rīdziniece, tad sākumam vari apmeklēt Betānijas māsas Mārupē. http://www.betanija-op.lv/?id=301

Vari painteresēties arī pie Karmela māsām Ikšķilē. http://karmel.lv/about/

Vēlu Tev Svētā Gara vadību!

jean
e-baznīcēns
#4 Nosūtīts: 2.11.2012 14:37
  


didaskalos, pastāsti, kamdēļ cilvēkam būtu jāiet klosterī?? Vai Dieva vārdā ir izteikts kāds aicinājums par klosterdzīvi? Vai arī tas ir cilvēcisks iestādījums? Ja cilvēku izdomāts, tad kamdēļ??

didaskalos
e-baznīcēns
#5 Nosūtīts: 2.11.2012 15:22
  


jean
Tas nav cilvēku izgudrojums, bet Jēzus aicinājums uz īpašu kalpošanu veidu Debesu vastības dēļ. Jēzus arī uzsver ka tas nav domāts visiem, bet tikai tiem kas to saprot. Savukārt saprot šo aicinājumu tikai tie, kuriem Dievs ir devis attiecīgu saprašanu, proti, Svētā Gara dāvanu.
Mt.19:12 Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot." 

jean
e-baznīcēns
#6 Nosūtīts: 2.11.2012 17:48
  


didaskalos, izlasi šo citātu no Mateja ev. 19. nodaļas vēlreiz. Tur ir runāts par laulību. Labāk ir doties laulībā, nevis kaist miesas kārībā. Tomēr Jēzus atzīst arī tādus, kas Dieva valstības dēļ atsakās no laulības.

No tavas citāta izvēles sanāk, ka klosteri kā institūcija ir domāta kā opcija tiem, kas izvēlējušies neprecēties???

Jēzus pats bija viens no bezdzimuma cilvēkiem, kas Sevi bija padarījis tādu Dieva valstības dēļ. Vai Jēzus gāja klosterī, vai dibināja klosteri??

Nē, viņš gāja apkārt pie ļaudīm un sludināja par Debesu valstību. Tāpēc, manuprāt, tieši to nozīmē vārdi -- Dieva valstības dēļ. Jo nopelnīt ar saviem darbiem Debesu valstību cilvēks nevar. Tad vistiešākā šo vārdu jēga būtu -- sludināt citiem par Debesu valstību. Jā, arī lūgt, lai izdodas sludināšana, lūgt par tiem, kam sludini..

Plašākā nozīmē -- Debesu valstības dēļ -- būtu kalpot apkārtējiem visās viņu vajadzībās.

Kā baibishai rakstīju: vislabāk ir kalpot saviem tuvākajiem - ģimenei, draugiem, kaimiņiem. Var jau pieņemt, ka šādi bezdzimuma ļaudis, lai labāk organizētos, nolēma apvienoties un tad nosauca to par klosteri.

Didaskolos, tevis izvēlētajā Rakstu vietā nav dievišķas pavēles apvienoties klosteros. Vai ir vēl kāda Rakstu vieta, kas apstiprinātu, ka Jēzus aicinātu dzīvot klosterī??? Ieskaties arī vēsturē, kā un kad klosteri radās!

didaskalos
e-baznīcēns
#7 Nosūtīts: 3.11.2012 00:22
  


jean
Jēzus pats bija viens no bezdzimuma cilvēkiem, kas Sevi bija padarījis tādu Dieva valstības dēļ. Vai Jēzus gāja klosterī, vai dibināja klosteri??

Klosterus un citas kristiešu kopienas dibināja un vēl dibinās līdz pasaules galam Jēzus mācekļi Svētā Gara iedvesmā. Ceru, ka Jums nav šaubu par Svētā Gara radošo autoritāti, kuru Jēzus pēc debesīs uzņemšanas ir sūtījis Baznīcai par Vadītāju. Par klosteru dievišķo izcelsmi liecina to darbības augļi, kas ir pamatā visai mūsdienu izglītībai un sociālajai sistēmai. Tieši klosteru ļaudis dibināja pirmās slimnīcas, skolas un bija galvenie garīguma centri sabiedrībā.

Konsekrētā dzīve

"Dzīvesveids, kura pamatā ir svinīgs solījums pildīt evaņģēliskos padomus, kaut arī nav Baznīcas hierarhiskās struktūras daļa, tomēr ir nesaraujami saistīts ar Baznīcas dzīvi un svētumu." [467]

Evaņģēliskie padomi, konsekrētā dzīve

Evaņģēliskie padomi savā daudzveidībā ir piedāvāti ikvienam Kristus māceklim. Mīlestības pilnība, uz kuru ir aicināti visi ticīgie, tiem, kas brīvprātīgi pieņem aicinājumu uz konsekrēto dzīvi, nozīmē apņemšanos praktizēt šķīstību celibātā Dieva valstības dēļ, nabadzību un paklausību. Svinīgs solījums (svētsolījums) pildīt šos padomus, īstenojot noteiktu, Baznīcas atzītu dzīvesveidu, raksturo Dievam "konsekrēto dzīvi". [468]

Konsekrētā dzīve ir viens no veidiem, kā izdzīvot "dziļāku" veltīšanos, kas sakņojas Kristībā un ar kuru cilvēks sevi pilnībā atdod Dievam. [469] Dzīvojot konsekrētu dzīvi, Kristum ticīgie sev par mērķi izvirza Svētā Gara vadībā pēc iespējas ciešāk sekot Kristum, atdot sevi Dievam, kuru viņi mīl vairāk par visu, un, tiecoties uz mīlestības pilnību, kas kalpo Dieva valstībai, rādīt un sludināt Baznīcā nākamās valstības godību. [470]

Liels koks, daudz zaru

"Tāpat kā no vienas Dieva sētās sēklas izaug koks, kas brīnišķīgi un dažādos veidos izpleš savus zarus Kunga laukā, tāpat arī veidojas daudzveidīgās eremītu vai kopienu dzīves formas un dažādas ģimenes, kuru garīgās bagātības nes labumu gan šīs ģimenes locekļiem, gan visai Kristus Miesai." [471]

"Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīcā bija vīrieši un sievietes, kas, pildot evaņģēliskos padomus, gribēja būt brīvāki, lai sekotu Kristum, un pēc iespējas vairāk līdzināties Viņam. Ikviens no tiem savā veidā izdzīvoja konsekrēto dzīvi. Daudzi no viņiem, Svētā Gara mudināti, dzīvoja vientulībā vai arī dibināja reliģiskās ģimenes, kuras Baznīca labprāt pieņēma un oficiāli apstiprināja." [472]

Bīskapiem vienmēr jācenšas atpazīt jaunās konsekrētās dzīves dāvanas, kuras Svētais Gars dāvā savai Baznīcai, taču jaunu konsekrētās dzīves formu apstiprināšana ir rezervēta Apustuliskajam krēslam. [473]

Eremītu dzīve
Ne vienmēr publiski dodot svinīgu solījumu īstenot trīs evaņģēliskos padomus, eremīti "pilnīgi aiziet no pasaules vientulības klusumā, palikdami cītīgi lūgšanā un gandarīšanā un veltot savu dzīvi Dieva slavēšanai un pasaules pestīšanai" [474].
Viņi atklāj ikvienam šo Baznīcas noslēpuma iekšējo aspektu, kas ir personiskās un tuvās attiecības ar Kristu. Eremīta dzīve, kas ir apslēpta cilvēku acīm, ar klusēšanu sludina To, kam vientuļnieks atdevis savu dzīvi, jo Kristus viņam ir viss. Tas ir īpašs aicinājums atrast tuksnesī, pašā garīgajā cīņā Krustāsistā godību.

Konsekrētās jaunavas un atraitnes
Jau apustuļu laikos jaunavas [475] un atraitnes [476], kristietes, kuras Kristus aicināja nedalīti sekot Viņam lielākā sirds, miesas un gara brīvībā, ar Baznīcas oficiālu atļauju pieņēma lēmumu dzīvot jaunavībā vai pastāvīgā šķīstībā "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12).

"Pēc svētā nodoma izteikšanas arvien uzticīgāk sekot Kristum, diecēzes bīskaps saskaņā ar oficiāli apstiprinātu ritu [jaunavas] konsekrē Dievam, mistiskā veidā viņas tiek salaulātas ar Kristu, Dieva Dēlu, un atdod sevi kalpošanai Baznīcā." [477] Šajā svinīgajā ritā ( Consecratio virginum ) jaunava "kļūst par konsekrētu personu, par transcendentu zīmi Baznīcas mīlestībai uz Kristu, par eshatoloģisku tēlu šai debesu Līgavai un nākamajai dzīvei" [478].

Būdama tuva citām konsekrētās dzīves formām [479], jaunavu kārta ieved pasaulē dzīvojošu sievieti (vai klostera māsu) lūgšanā, gandarīšanā, kalpošanā saviem brāļiem un apustuliskajā darbā, saskaņā ar viņu dzīves stāvokli un harizmām, kuras attiecīgi saņem ikviena no viņām [480]. Konsekrētās jaunavas var apvienoties, lai uzticīgāk pildītu savu nodomu. [481]

Klosterdzīve

Radusies kristietības pirmajos gadsimtos Austrumos [482] un pieņemta Baznīcas kanoniski dibinātos institūtos [483], klosterdzīve no citām konsekrētās dzīves formām atšķiras ar kultu, publisku svinīgu solījumu pildīt evaņģēliskos padomus, brālīgu dzīvi kopienā, liecību par Kristus un Baznīcas vienotību [484].
Klosterdzīve attiecas uz Baznīcas noslēpumu. Tā ir dāvana, ko Baznīca saņem no Kunga un dāvā to kā pastāvīgu dzīves formu ticīgajiem, kurus Dievs aicina pildīt evaņģēliskos padomus (svētsolījumus). Tādējādi Baznīca var gan rādīt Kristu, gan arī vienlaikus atzīt sevi par Pestītāja Līgavu. Klosterdzīve tās dažādajās formās ir aicināta būt par zīmi Dieva mīlestībai, to izsakot mūsdienu valodā.

Visas klostera māsas un brāļi, pat ja viņi nav tieši pakļauti bīskapam [485], ieņem savu vietu diecēzes bīskapa līdzstrādnieku vidū, lai līdzdarbotos viņa pastorālajā uzdevumā [486]. Baznīcas dibināšana un misionārā izplatīšanās prasa klosterdzīves klātbūtni dažādās tās formās jau evaņģelizācijas sākumā. [487] "Vēsture apliecina ordeņu ģimeņu nopelnus ticības izplatīšanā un jaunu Baznīcu veidošanā: sākot ar senajiem klosteriem un viduslaiku ordeņiem, līdz pat mūsdienu kongregācijām." [488]

Roberto
e-pāvests
#8 Nosūtīts: 3.11.2012 18:14   Laboja Roberto
  


didaskalos
sen jau ir pareizi novērots, kas meklē Garu ārpus Rakstiem - atradīs vienīgi velnu…

vai Tavos tekstos, ir kāda norāde uz Dieva vārdu...


_____________________
simul iustus et peccator
jean
e-baznīcēns
#9 Nosūtīts: 5.11.2012 18:05   Laboja jean
  


didaskolos,

redzi, luterāņi līdz ar Jaunās Derības autoriem uzsver, ka VISS nepieciešamais pestīšanai mums ir atklāts Svētajos Rakstos kā svētais apustulis Pāvils to uzrakstījis Timotejam: ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.

Tā mēs, luterāņi, kopā ar visiem pārējiem kristiešiem turamies pie Dieva atklāsmes Svētajos Rakstos, kas dara mūs gudrus pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.

Kāds tad ir cilvēka mērķis un nolūks šai saulē? Nomirt? Mēs, kristieši, zinām, ka nē. Mirsim gan mēs visi (izņemot tie, kas piedzīvos Kristus Atkalatnākšanu). Tomēr cilvēka dzīves mērķim būtu jābūt Debesu valstībai. Tāpēc jautājums ir: kā kļūt pestītam? Jo kopš Ādama grēkā krišanas tieši grēcīgais stāvoklis ir pārtraucis svētīgās attiecības ar Dievu.

Svētajos Rakstos mēs atrodam, ka pestīti mēs tiekam caur ticību Kristū Jēzū.

Tāpēc nākamais jautājums kristiešiem ir: kā saglabāt šo ticību, kā saglabāt šo svētīgo stāvokli, jo ar Jēzus Kristus miesas upuri mēs esam padarīti svēti pavisam (Ebr. 10. nod.).

Kristiešiem ārpus ticības Kristum pašiem priekš sevi VAIRS NEKO NEVAJAG. Sevis dēļ, viņi mierīgi varētu nomirt un tā ir mūsu patiesa vēlēšanās -- atraisīties no šīs joprojām grēcīgās miesas, kas, ja būsim neuzmanīgi var būt par iemeslu mūsu atkrišanai no ticības. Kā apustulis Pāvils raksta filipiešiem: es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā.

Domāju, ka iesākumā un arī tagad tieši - vēlēšanās atraisīties no šīs miesīgās dzīves - tā pati kvēlā apustuļa Pāvila vēlēšanās -- ir bijusi par pamatu vispirms mūku-vientuļnieku iešanai tuksnesī un tad viņu vēlmei apvienoties -- lai dzīvotu kopā tie, kas jūt sevī šo kvēlo vēlēšanos atraisīties ...

Tomēr..

Tomēr, ko saka apustulis Pāvils?? Viņš saka: jūsu dēļ, tas ir, savu tuvāko dēļ, man ir nepieciešams palikt miesā, tas ir, nepieciešams palikt kopā ar jums.

Tāda ir Svēto Rakstu pavēle kristiešiem!! Palikt draudzēs. Palikt pasaulē. Pildīt, sievas, vīra, bērna, tēva, mammas, utt. pienākumus.

Jā, vari palikt neprecējies, lai īpaši kalpotu Kristum, tomēr atceries, ka kalpot Kristum -- nozīmē tikai un vienīgi -- kalpot saviem tuvākajiem, arī šīs pasaules atstumtajiem kā Jēzus pats teica: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.

Tas, ko tu apraksti kā klosteru augļus, tie nav specifiski klosteru augļi, tie ir kristīgās Baznīcas augļi šai pasaulē.

Es nesaku, ka kristiešu apvienošanās nošķiroties, dzīvojot atsevišķi kopā, varam saukt to arī par klosteri, bet paliekot pasaulē un kalpojot tuvākajiem, būtu kas slikts pats par sevi. Nē. Slikti ir tad, ja klosteru dzīvi padara par īpašāku nekā pārējo kristiešu dzīves. Slikti ir tad, ja iedomājas, ka dzīvojot klosterī tu dzīvo svētāku, Dievam tīkamāku dzīvi kā pārējo kristiešu dzīves.

Kristieši drīkst un var domāt kā labāk pildīt sev uzticēto misiju: būt gaismai, kas spīd ļaužu priekšā. Mūsu gaisma ir Kristus, un Viņš mums ir jānes ļaužu priekšā ar vārdiem un darbiem.

didaskolos, ja tev gribas tik ļoti dievišķot klosteru kārtību un dzīvi, tad neaizmirsti, ka klosteri nav kristiešu izgudrojums. Klosteros citu reliģiju (burtiski tas būtu - nekristīgu jeb velna reliģiju) pārstāvji pulcējās jau ilgi pirms tevis minētajiem 3.-5. gs.. Tibeta un Ķīna ir tās vietas, kas man pirmās nāk prātā, kur vēl joprojām cilvēki nošķiras kopjot īpašu garīgumu un kur arī pārējie šīs reliģijas pārstāvji apbrīno savējos mūkus.

Īpaši jau mācību procesam šāda nošķiršanās bieži vien nāktu par labu, kur tas iespējams. Bet tas jau tā arī notiek. Cilvēciskais prāts (gan nekristiešu, gan kristiešu) to ir atzinis par labu esam. Tomēr, ja nav skaidras Dieva pavēles Svētajos Rakstos, tad ārējos līdzekļus dievišķot nevajadzētu. Pret labām lietām ar bijību, un cieņu gan var attiekties.

Tāpēc, didaskolos, mans jautājums paliek iepriekšējais (nu jau cerams ar dziļāku nozīmi ) :

kamdēļ, tavuprāt, cilvēkam būtu jāiet klosterī?? jo kā jau rakstīju tikko: Slikti ir tad, ja klosteru dzīvi padara par īpašāku nekā pārējo kristiešu dzīves. Slikti ir tad, ja iedomājas, ka dzīvojot klosterī tu dzīvo svētāku, Dievam tīkamāku dzīvi kā pārējo kristiešu dzīves. Ja ilgojies pēc svētākas dzīves,- tas ir labi... Pēc tā ilgojas VISI kristieši!

Apustulis Pāvils draudzei Tesalonikos, kas nedzīvoja klosterī, rakstīja: Beidzot, brāļi, mēs lūdzam un pamācām Kungā Jēzū: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, - un jūs jau arī tā dzīvojat.

jūs jau arī tā dzīvojat... Šeit ir Rakstos dots piemērs kā dzīvot, lai Dievam patiktu... Tas ir daudz, daudz drošāks piemērs, kā klosterdzīve, un šis Rakstu piemērs attiecas uz VISIEM kristiešiem. To apustulis Pāvils ir rakstījis Svētajā Garā arī mums 21. gadsimta kristiešiem !!!!!

biskaps
e-baznīcēns
#10 Nosūtīts: 26.11.2012 22:43
  


Klosteris ir laba lieta.
Un mums, luterāņiem, kas Rakstos nav aizliegts, tas ir atļauts.

Lapa  Lapa 1 no 3:  1  2  3  Tālāk »
...bet es teikšu tā:
Krāsas izvēle 


» e-baznīcēns  » Parole 
Vienīgi e-baznīcēni te var rakstīt. Vispirms precīzi ieraksti savu e-vārdu & paroli vai REĢISTRĒJIES.
 
⇑Augšup