“Šeit mums jāapliecina, kā to saka Sv. Pāvils, ka grēks ir nācis no Ādama, viena cilvēka, kura nepaklausības dēļ visi cilvēki ir kļuvuši par grēciniekiem, pakļauti nāvei un velnam [Rom.5:12]. To sauc par iedzimto grēku jeb galveno grēku.

Šī grēka augļi tad nu ir ļaunie darbi, kas aizliegti desmit baušļos, kā neticība, nepareiza ticība, elkdievība, dievbijības trūkums, pārdrošība, šaubas, aklība un, īsi sakot, Dieva nepazīšana vai nicināšana. Tālāk: melot, zvērēt Dieva vārdā, nelūgt, nepiesaukt; neturēt cieņā Dieva vārdus, nepaklausīt vecākiem, nonāvēt, piekopt izvirtību, zagt, krāpt utt.

Šis iedzimtais grēks ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms. Tam jātic pēc Rakstu atklāsmes [Ps.51:7; Rom.5:16; 2.Moz.33:20; 1.Moz.3:6]. Tāpēc tīrie maldi un aklība ir tas, ko pret šo tēzi ir mācījuši sholastiķi, proti: pēc Ādama grēkā krišanas cilvēka dabiskie spēki esot palikuši veseli un nesamaitāti, un cilvēks no dabas esot taisnprātīgs un apveltīts ar labu gribu, kā to māca filozofi.

Tālāk: cilvēkam esot brīva griba, lai darītu labu un nedarītu ļaunu un, otrādi, lai darītu ļaunu un nedarītu labu.
Tālāk: cilvēks varot ar saviem dabiskajiem spēkiem ievērot un pildīt visus Dieva baušļus.
Tālāk: viņš ar saviem dabiskajiem spēkiem varot Dievu mīlēt vairāk par visu un savu tuvāko kā sevī pašu.
Tālāk: ja cilvēks paveiks visu to, kas ir viņa spēkos, tad Dievs viņam noteikti piešķirs savu žēlastību.” [Šmalkaldes artikuli, II daļa, I]