152. Ko mēs apliecinām katrā no trijiem ticības locekļiem, sacīdami “es ticu”?

A Study Of Christian Doctrine

:: e - POLEMIKA :: / e-POLEMIKA

Kas ir pilsonis, kas ir Latvija, kas ir latvietis?

Lapa 4 no 7: « Atpakaļ 1 2 3 4 5 6 7 Tālāk »

e-autors	Ziņa
talyc e-kardināls	#31 Nosūtīts: 6.10.2015 11:47 Laboja talyc nācis tas, Cody, ir no 'labās gribas' izpatikt. Antikrista centieni ir "apvienot spēkus" (jaunajā ekumēnismā) Par viņa būtību un centieniem (Romas "Jaunās reliģijas" ienākšana Latvijā II) vari daudz ko izlasīt še e- baznīcā. arī es savu laiku esmu šo to rakstījis (Romas katoļu reliģijas izpratne par Baznīcu) Ļauties ieaijāties 'saldos maldos', jeb strausa taktikas piekopšana (drošībā - jo galva smiltīs) ...tas neder - tas nav risinājums. Jā, verga daba..., jā tā tas stāv rakstīts še izdzīvojušo gēnos. Centieni uzlaust/pārrakstīt 'kodu' pašu spēkiem noved vien pie kangarisma jeb krūm-vācietības, kas izpaužas kā asimilācijas mēģinājumi, jeb 'gribā ieņemt kungu kārtu' [taču tas ir tik nožēlojami no vairākiem aspektiem 1.atzīšana sevi par sakautu, 2.atteikšanās no savām saknēm, 3.lūgšanās pēc vietas uzvarētāju pulkā] lūk, kā atzīstas biskaps, šis nav pats savā ādā, bet dzīvo kādā ilūziju pasaulē. Augstākais stāvoklis ko tāds kursēnietis varēja sevi iedomāties, ka viņš pats pēkšņi būtu kurzemes hercogs (nu vismaz muižnieks, nu, nu, nu vismaz, nu vai kaut pašas mazākās muižiņas mācītāj-kungs) - - - Te ir atkal jāatskatās vēsturē, un nedrīkstam vīzdegunīgi raukt degunus (pa svešzemnieku modei) par hernhūtiešu sektas aizšķiltajiem "Dieva brīnuma darbiem" pie tautiešu dvēselēm un latvietības vēlākajiem augļiem. Kurzemniekiem izdevās pasargāties no šīm 'uguns liesmām', kuras vidzemei gāja pāri un aizrāva priecīgā līksmē daudzas pēc Patiesības izslāpušās sirdis. [mēs zinām, ka katrā vietā kur Dieva vārds tiek lietots ir iespējams sastapt patiesus Kristum ticīgos (ka Evaņģēlijs rod dienas gaismu) un tas tur tā ir nevis pateicoties, bet par spīti daudziem greiziem mācības jautājumiem]. Vai tas labi, ka kurzemei gājā garām šāda pieredze? ...to še neņemos apspriest... (es še velku, kā skicējot, plašas līnijas ar lielo otu Latvijai pāri Iepriekš ieliktais (ticīgo svešzemnieku) darbs pie latvju rakstu zīmēm (piekļuve Bībelei) un jauniegūtās spējas Rakstus burtot + dažu laicīgi-politisko apstākļu veiksmīgas sakritības dēļ = notika (principā neiespējamais)... Sanāca tā, ka nacionāļi (šie trulie bavri) ne vien izlauzās no sava krātiņa, bet pretstatīja (un vietumis augsti pārspēja ar) savu izpratni par Kristīgo mācību. ... tie ne vien spēja runāt pretī mācītājam (kā nepaklausībā), bet varēja 'aizbāzt muti' pēc principa "stāv rakstīts" Redz, ja te nebūtu bijis konflikta materiālā plāksnē, tad vācu konfesionāli luteriskajai baznīcai būtu bijis jānomierina pietēisma jūsmības uzplūdus (taču ne jau ar rīkstēm). ...ne velti ir teikts, ka mantas kārība ir visa ļaunuma sakne [un gaužām nekristīgi ir cilvēku(kaut vergu) uzskatīt par materiālo vērtību] un šinī jautājumā Mūs-zemju muižniecība stipri grēkoja ... un savu vainu tur nešaubīgi jāuzņemas muižas mācītājiem gan par a) heterodoksas, jeb maldus pieļaujošas mācības kultivēšanu, gan b) par korupciju. Šeit nu bija notikusi divkārša netaisnība (jeb pielaista dubult-kļūda). 1. Aiz luterisma aizsega tika uzbrukts latvijas nacionālismam; 2. virspusēji (ar laicīgiem līdzekļiem) cīnoties pret hernhūtismu, tas tika nodzīts pagrīdē un vēlāk rada savas izpausmes (augšām-cēlās) sociāl-utopijas monstros _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
biskaps e-baznīcēns	#32 Nosūtīts: 6.10.2015 14:08 Cody, Taivāns dara labu darbu, lai arī ar retoriskiem pārspīlējumiem, islama jautājumā asi uzrunādams sabiedrību. Varbūt kādu švakāku kristieti tas uzrunā un liek padomāt. Kas attiecas uz 'manu vainu' u.c.tml lietām, tiešām, neredzu problēmu, ja pastāv dievkalpojumu dažādība. Tas jau nenozīmē, ka šīs lietas tiek uzspiestas par katru cenu. Runājot par kurzemnieku luterāņu dievbijību, tā vairākās paaudzēs (cik man zināms vēl no omas stāstītā) bija stipra, piem. mans vecvectēvs noturēja saimes svētbrīdi, un tas bez kādas hernhūteru aizdegšanās. Kas attiecas uz toreizējo nacionālisma un sociālisma fenomenu, to varēja novērot visā Eiropā tautās, kas atradās zem kādas impērijas - vai tā būtu Austroungārija, Vācija vai Krievija, un tam maz sakara ar baznīcas opozīciju.
talyc e-kardināls	#33 Nosūtīts: 7.10.2015 12:50 Laboja talyc Tas nu reiz ir labs aspekts, ko še biskaps mums izcēlis apskatīšanai Proti latvietiskās pasaul-izpratnes niansi - Par Saimes svētību Tas ir tas, kas latvietim reiz ir bijis tuvs (un ko tas tā allaž mēģinājis, cauri visiem laikiem paturēt). Un te būs tas klupšanas akmens pret kuru atsisties. Šai "saimes svētībai" nav tiešas saiknes ar Kristu. Jā, tur gan ir šādas un tādas svēt-darības (tai skaitā Dieva vārdu lietošana) un baznīcas piesaukšana un arī visnotaļ labi un pareizi darbi, bet aizvien paliek tas Pats pasaules modelis (izpratne par sabiedrību), kas ņemts no dzīvnieku pasaules - lopu bara (tāpēc ar attīstītākās civilizācijas te ienākdamas mūsējos par bavriem dēvēja). Pāri visam stāv ciltstēva-virsaiša-barveža gādība par kopienas labklājību ...kā tas tiek panākts - tas viņa (un viņa bara) noslēpumā paliek. Vien-alga (mērķis attaisno līdzekļus) vai ar viltu, varu, buršanos, pesteļošanos, kaušanos, šaušanos, ar zaimiem vai glaimiem, bet pēc iespējami augstākā labklājības līmeņa ir jātiecas... Lai ir drošība, pārticība un kaut-cik pašcieņas ar. Mana oma man stāstīja, cik viņas vectēvs reiz dievbijīgs bijis... tā ir daļa no mutvārdu tradīcijas (savai omei nu točna es varu ticēt)... bet nu tai svešajai? - tai gausēnīšai ... nu nī - tā tak (un visi to zina) ... tā ir viens prātu izkūkjis bābietis tā ir daļa no mūsu sabiedriskajām (starp-ģimeņu) attiecībām - diženajām latvietības saknēm. savējo kults - tas ir tas lielais sargājamais svētums (varam to saukt par saimes svētību, lai smukāk izklausās). Tas ir tas, kas liekams pret svešo, kas te nāca (misionāri, ne misionāri) ko tiem te jālien? kas tiem vēl te meklējams? Atsevišķus ticības uzliesmojumus (nenoliedzami ka bija arī pa kādai patiesi ticošai ģimenei) tos mēs nevaram saukt par tautas ticību (pat ja tie ticošie nāk atpazīstami kā tautieši). Par Latviešu tautas ticību (lai uz cik greizas mācības tā pavilkās) varam sākt tikai hernhūteru, jeb brāļu draudžu laikiem. Jo ...(gaužām sūrā atziņa) ...pirms tam tādu 'latviešu tautu' atrodam vien iedomu pasaulē - iznirstam no jūsmotāju sapņiem. Un (lai būtu pavisam skarbi) ...jā, mēs šinī sapnī (kurš brīnumainā kārtā materializējies) pašlaik atrodamies. Jā, tas kas mēs esam (pareizāk sakot kas varētu būt) ir ticis izlolots brāļu draudžu namiņos. Jā, zem pamatotām apsūdzībām par politisko aktivitāšu slēpšanu garīguma priekškara (un bez brāļu draudžu iesāktās jūsmības diez vai jaunlatviešos būtu cēlies tāds cīņas spars). - - - Mūsdienu vidējais latvietis visticamāk pat nesaprot (ja nav daudz tādu kas spētu paskaidrot, jo paši neizprot), ka latvietis, kā tauta ir fenomens. Gandrīz vai varētu teikt - bez stingri pamatotām tiesībām saukties par tautu. [Ja vācieši nebūtu tik dikti pārņemti ar sava smalkā vācisknieciskuma pacelšanu pār nevāciem - kalpu-tautām, tad tiem laika bija atlikām šejieniešus pilnībā pārvācot. Savukārt krieviem (kuriem mazākum-tautu pārkrievošana bija ierasta prakse) druscītiņām tā laika pietrūkās. Pret zviedriem, man nav daudz slikta sakāms, ja neskaita kādu atsevišķu izdzimteni]. Tā, kā latvietim (kā tautai) ir jāpateicas vācietim, krievam, zviedram un polim un katram vienam, kurš to no savas puses mūsējos bukņījis, pa reizei katrs uz savu pusi stiepis, līdz tas no sava nāves miega (vismaz uz brītiņu) bija uzcēlies. vai nu (kā mierā nolikts 'bluķis') gulēs atkal? tas, ka manī ironija mijas ar sarkasmu, neliedz man cerēt uz tautas patiesu atdzimšanu, ja vien laika rats (piemēram rašistu, jeb muhamediāņu kurbulēts), mūs kārtējo reizi neiemīs zemē un mūsu asinis netiks atkal ar mēsliem kopā samaltas. Un jā, tas, ka es varbūt kā īpaši izcēlu brāļu draudzes, nebūt nenozīmē, ka tā būtu šodienai derīga (tas būtu kā dot 'zaļo gaismu' mūsdienu jūsmotājiem - tipa aiziet "priecīguma vēstneši", uz jums visa mūsu cerība! Jā, arī šiem ir sava loma pie tautas garīguma. Taču redzi, kā mēs šos apsūdzam un ar tiem nebrāļojamies. kāpēc?) Jo šie ir no pasaules, šie ir pasaules lāpītāji, šie cenšas sakārtot pasauli ar pasaulīgiem līdzekļiem ...ij nebīdamies Dievu, kā pasaulīgo līdzekli izmantot. Ja caur ticīgo cilvēku (kurš caur ticību Jēzum mūžībai atdzemdināts), arī šinī pasaulē ienāk kas labs (kas zināms nāk vien no Dieva), to mēs nenicinām. Par to mēs priecājamies, līdzi Dievu slavēdami. Tas līdzīgi kā, vairāk par visiem par savu latvietiskumu, es varu pateikties vācietim Dr.M.Luteram, kura nesavtīgās darbības rezultātā, še pie mums (ex-Livonijā) ir ienākusi skaidrā evaņģēliskā mācība, jeb citiem vārdiem luterisms. [Taču to nekādā ziņā nevajadzētu vieglu roku jaukt ar baltijas vācu (ne)luterisma izpausmēm, kas te valdīja līdz pat I pasaules karam. Tā pat kā par luterāņiem nevajadzētu saukt tās tiešo mantiniec LELB, kas gan ir centušies pārņemt šo vācu valsts-baznīcas modeli (kā to jau iepriekš esmu salīdzinājis ar "svešas čaulas piesavināšanos"). Tas celms nav tas, kas varētu izdot dzīvu stādu. Latvietība un Latvijas luterisms var nākt vienīgi no tās blakus-atvases, kas izauga paralēli baltijas vācu baznīcai.] Te nu arī drusku pieskaramies tēmai luterisms/vs/luterisms. Jā tas, ka mēs nebrāļojamies (reizēm pat it skarbi apsūdzot) še plaši izplatīto LELB, nav vairāk vis domstarpības mācības jautājumos (nu varbūt konsekvencēs par cik tā tiek/netiek ievērota, jeb tiek ievērota vien vārda pēc). Tas vairāk vai mazāk ir sadraudzības jautājums (ja tu draudzējies ar Romas pāvestu, kuru Luters sauc par antikristu, tad tu nevari būt mans draugs). Draugus mēs varam izvēlēties apliecinot vienu vai noliedzot otru (tā ar tas saucas konfesionālisms, jeb apliecināšana). Kā gan lai es būtu draugos ar vienu un otru, kas savā starpā ir naidā? - Ja negribu staigāt ar dalītu dvēseli - nākas izšķirties ar vienu, lai būtu patiesos draugos ar otru. Un laicīgi skatoties arī tas, ka LELB nav dabiskā pamatojuma. Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca, diemžēl nav tas pats, kas Latviešu Evaņģēliski Luteriskā Baznīca. Un ja ārēji tas (diletantiem) varētu šķist maznozīmīgi, taču ir tik pat būtisks jautājums kā paties/nepaties, jeb īsts/viltots saskarsmē ar naudiņu. _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
biskaps e-baznīcēns	#34 Nosūtīts: 7.10.2015 16:57 Laboja biskaps Bez liekas ieslīgšanas detaļās varu teikt, ka toreiz kristīga luteriska ticība vairākās paaudzēs bija norma, nevis izņēmumi, kā tagad. Protams, bez idealizācijas, jo cilvēki ar saviem stiķiem un niķiem vien bija. Kāda laba grāmata - "Kurzeme aizgājušos laikos", nu jau bibliogrāfisks retums, to lieliski apstiprina. Tāpat arī tā laika lūgšanu un sprediķu grāmatas grāmatas. Vnk kā tagad daudzi kristieši cenšas ģimenē praktizēt kopīgas lūgšanas , tāpat arī toreiz. Vnk baznīca darīja savu darāmo, valsts to atbalstīja, nezinādama ka no baznīcas jānodalās, un vēl nebija sākusies zociķu un puspagānisko nacionālromantiķu sērga. Bet par LELB dabisko vai nedabisko pamatu - nu aptuveni tā ir organizētas visas luterāņu baznīcas, nav jau tur diez kāds velosipēds izdomāts. Protams, manā skatījumā tai varētu būt vairāk episkopālā, mazāk sinodālā dominante, jo lajiem ar baznīcas pārvaldi diez ko neiet.
talyc e-kardināls	#35 Nosūtīts: 7.10.2015 17:40 Laboja talyc Lai nu paliek, piskaps, viss kā tas tavā prātā sakārtojies un ja fakti un notikumi zīmē skaidru kopainu (bez krakšķiem), tad nu ej ar un rodi mieru savas ideāl-kurzemītes dabas skatos un apcerēs un ved tajās laju barus ganīties. - - - bet mēs dosimies savās ganībās (bez āžiem) bez to virsvadības nu ja, te ausīm jābūt saspicētām! (ka aiz kāda blēšanas īstā gana balss netiek palaista garām Dalījums lajos un klerikāņos nav kristietības, bet gan x-tīgās reliģijas produkts. Ir jāsaprot laiki un laiku prasības. Tad, ja valsts pārvalde tiek būvēta tā, ka likumdošana pamatojas Dieva bauslībā, tā sakot "ņemam par pamatu x-tīgās vērtības", tad neizbēgami, ka baznīcu solos tiks sadzīti daudzums labprātīgo-piespiedu-kārtā. Likumi ir jāzina, tiem jāpaklausa, lai likumīgā kārtība varētu tikt nodibināta (vai nu labprātīgi, vai piespiedu kārtā). Kristietībai šie principi ir sveši, jo ...ja kas negrib kristīgai sludināšanai paklausīt, tas nav kristieša vārda cienīgs, bet kas grib piespiest paklausīt sludinājumam ar varu, tas nav kristīga sludinātāja vārda cienīgs... Tīri teorētiski mēs varam saprast tos (tā laika) nabaga mācītājus, kuriem pilni soli piedzīti ar bavriem, kuri trulām acīm bolās, to vien gaidot, ka kā ātrāk tikt no šitā murga prom. tur Tad sludināšanai jātiek dalītai starp tiem dažiem atmodinātajiem, kuriem "clear" un tiem kuri solu rindās vienkārši "lay" izklāti, jeb izvietoti. Un ja muižkungs tāds, kas labi maksā, tad var protams atrast kādu gaišu domu graudu, kā papildus līdzekli, lai ārēji samotivētu pūli (drusku piegrozot Rakstu tekstus, lai tie iedarbīgāki) Tā ar ir tā pati lielā 'cauri krišanas' vaina visām okupantiskajām ideoloģijām (t.sk. zem reliģijas maskām) Kas mūsdienās kaut ko murgo par lajiem, tādam visdrīzāk vajadzīga kāda speciālista konsultācija, lai paskaidro, ka baznīcas apmeklējums latviešam nav spiesta lieta un visi sanākušie ir uzskatāmi par brāļiem ticībā, kur sludinātājs ir viens no tiem (ja kāds negribētu tam piekrist, ar to vien jau būtu pārbaudāms vai nav vien "vilks jēra ādā", ar viltu gribot iefiltrēties) es apzināti izvairījos no šķirojošās piebildes "un māsām", jo Kristū visi ir augšāmcelšanās bērni bez rases vai dzimuma atšķirības (kā eņģeļi debesīs) _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
biskaps e-baznīcēns	#36 Nosūtīts: 9.10.2015 12:18 Laboja biskaps talyc, "āzis" kā iedzimtā grēka izpausme mīt katrā no mums un spicē radziņus Bet dalījums garīdzniekos - tā teikt kristīgajos profesionāļos un lajos jeb ticīgajā tautā patiesībā ir pierādījis savu pamatotību, ja to pareizi saprot. Tā taču ir objektīva realitāte -ir mācītāji un ir draudžu locekļi. Viens no mūsdienu pasaules luterāņu posta cēloņiem ir tieši šīs robežas noārdīšana, kur garīdzniecība pirmām kārtām ir atbildīga par mācības skaidrību. Savā veidā Lutera labticīgie pieņēmumi par laju tiesībām spriest par tām vai citām lietām baznīcā ir palikuši par slazda tiem pašiem luterāņiem. Daudzas degradējošās ietekmes faktiski ir ienākušas caur garīdzniecības naivo un it kā ļoti luterisko vēlēšanos iesaistīt lajus baznīcas pārvaldē un doktrinālu lēmumu pieņemšanā. Bet nu diemžēl laji kā pasaulē un pasaulīgumam tuvāk stāvoši šo pasaulīgumu - jaunās sieviešu ordinācijas vēsmas u.c.arī ievazāja baznīcā. Vai arī lajiem dodot pārāk lielu vaļu garīdznieku izvēlē tad nu šie izvēlējās kā ausis niez. Protams, arī garīdznieki nav bez vainas un garīdznieku vaina šajā visā ir vislielākā, atsakoties no sava aicinājuma un uzdevuma pārprastas demokrātijas vārdā.
talyc e-kardināls	#37 Nosūtīts: 9.10.2015 12:36 Laboja talyc Āzis (sevī pašā) ir jāmeklē tam, kas āža funkciju pilda Tam ir jāuzņemas atbildība (jāatrod gudrība) kur avis līdzi vest Kāpēc aitu bari seko āžiem? ...tas man nav īsti zināms taču fakts paliek fakts - "ja gribi aitu baru savākt - pieliec tām āzi klāt" tā ir sena tautas (ganītāju tautu) gudrība. taču mums nav jāmeklē tēli un līdzības un uzvedības modeļi pārņemot tos no dabas un dzīvnieku pasaules (pēc katoļu šnitei) mums ir viens labāks gans un mācītājs, kurš (dzirdošos) sauc un pulcē un ved _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
biskaps e-baznīcēns	#38 Nosūtīts: 9.10.2015 13:27 Laboja biskaps Mazliet dzejot jau mēs visi mākam, bet kādi tad tavuprāt objektīvie kritēriji 'āzisma' noteikšanā, ārpus ierasti tadicionālās protestantisma mentalitātei raksturīgās baznīcas kritikas retorikas? Piemēram, tavam ticīgo segmentam ir vērojama izteikta nepatika pret LELB arhibīskapu. Bet ja paskatāmies dziļāk, lielākā daļa apsūdzību šūtas baltiem diegiem. Bija jauns populārs mācītājs ar mazliet katolisku ievirzi (bet kā lai nebūtu, jo toreiz bija maz kas tā saucamā konfesionālā luterisma identitāti uzturošs Latvijā.) Izvirzīja viņu arhibīskapa vēlēšanās pretī tjatjatja Rozītim (ar daudzu fīrētāju domu apakšā, ka tas ir bez maz simboliski, jo Rozītim uzvara gandrīz jau rokā ) Nenotika ka vēlējas shēmotāji, rezultātā LELB ieguva negaidīti kristīgi ortodoksu arhibīskapu. Protams, dzīvs cilvēks ar savu skatījumu kādā virzienā jāaug baznīcai, bet nu viennozīmīgi baznīcai labākais variants no diviem iespējamiem scenārijiem. Tas tā - objektīvi! Izejot no tā, ka cilvēku izpratnes par baznīcas lietām tomēr ir daudz sarežģītākas un cilvēki kā personības dažādāki nekā mēs vēlētos. Pat ja ticībā Kristum un Kristībā esam vienoti! Subjektīvi vienmēr viegli lietot tekstus - kas būtu ja būtu, to vajadzēja tā un to vajadzēja šitā... Luteriskāk un vēl luteriskāk... (Personiski pazīstu vairākus sutanās staigājošus mācītājus, kuru sprediķi ir skaidrāk luteriski Dieva vārda pasludinājumi par daudziem sevi par ļoti luteriski uzskatošajiem...) Bet LELB neiet doktrināli degradējošā virzienā kā zviedru baznīca. Sprdiķošanas kvalitāte ir uzlabojusies - aizvien grūtāk ir dzirdēt kādu galīgi auzās tēmētu sprediķi. Par Altāra Sakramentu ir skaidra mācība. Ir bijuši arī mēģinājumi pateikt pasaules, hm luterāņiem (lai arī, manuprāt, pārāk bikli) - jūs esat nomaldījušies! Utt. Un tas pats objektivitātes kritērijs attiecas uz ikvienu, kas māca, proti, pavisam vienkārši - ko māca! Jo citādi x-ticīgs 'ad hominem' pinpongs - muļķis, pats muļķis vien sanāk!
talyc e-kardināls	#39 Nosūtīts: 9.10.2015 14:45 Laboja talyc tu arī Jūsējo athibīskapu esi spējis "uzzīmēt tēlu savam priekš-statam" iztēloties taj pat rozīgajā gaismā kā savu utopisko laimīg-kurzemīti Jānis Vanags tika ievēlēts nevis tāpēc ka bija luteriski ortodokss, bet tāpēc daudziem tā gribējās domāt dēļ viņa stingrās nostājas sieviešu neordinēšanas jautājumā, kas lai cik ironiski nebūtu nebija vis balstīts kādā viņa paša skaidrā izpratnē, bet katoļu dogmās - tā mēs nedaram, jo tā mēs nedarām t.i. es esmu pret, jo mūsējie ir pret ja reiz šis būtu bijis tik konsekvents kamdēļ tad kamdēļ gan "tās, kuras jau kalpoja" tomēr tika atstātas amatos LOL tu tak esi viens duriks - - - nu kur tev viens smuks frizējums! pēc reformām tiešām vilku vilna ir kļuvusi tik maigi viļņaina un balta kā aitām un jaunie mutes skalojamie līdzekļi - nu zili brīnumi- balstiņas tik līdzīgas avju blēšanai Dabu, dunduk!, DABU! Savu dabu vajadzēja mainīt (kas redzi, taču nav pašu spēkos panākams)! Ak kā lai savu vilka dabu varētu (labprātīgi)piespiest zaļu zāli ēst? tava blēšana te nelīdz ne nieka, Redzi? _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
biskaps e-baznīcēns	#40 Nosūtīts: 9.10.2015 18:36 Laboja biskaps Kāpēc rozīgajā, vnk kristīgi reālistiskākā. Eņģeļu šeit nav nekur, viss iepazīstams salīdzinājumā. Luteriska ortodoksija arī ir plaša lieta, vieniem tā ir kristīgi kafoliska ortodoksija vispār, bet citur pat izveidojas attiecīgais īstenluteŗānu žargons, bez kura nemaz nevar pretendēt uz konfesionālismu. Nu ja, ar 100% konsekventumu sieviešjautājumā ir tā kā ir, kādi 95% vien sanāk, bet labāk tā nekā nekā. Un dāmām ļāva pašām sevi diskreditēt, kas varbūt nemaz nebija tik labi un vīrišķīgi kā vnk palūgt viņas aiziet. Auklējas kā ar karstiem kartupeļiem. Vispār, arhibīskapa stāstu izmantoju kā vienkāršu piemēru ka tās vilkuvalodas ir no pirksta izzīstas. Maza baznīcveidojuma pārstāvim, kas sevi pozicionā kā opozicionāru lielākai baznīcai ir dabīgi to un tās vadītājus kritizēt. Tas ir tik sena likumsakarība kā protestantisms vispār un piederas pie attiecīgās identitātes mēs vs viņi veidošanas. - - - Vēl kas /novērojums/- jo atšķirības minimālākas, jo kritika dzejā un metaforā vairāk ietērpta , paar cik racionāli konceptuālā valodā šo atšķirību izteikt grūti...

Lapa 4 no 7: « Atpakaļ 1 2 3 4 5 6 7 Tālāk »