198. Kas ir mūsu Pestītāja paaugstināšana?

Daudzsēriju multiplikācijas filma GRĀMATU GRĀMATA

:: e - POLEMIKA :: / e-POLEMIKA

reliģija un demokrātija

e-autors	Ziņa
ieva e-baznīcēns	#1 Nosūtīts: 18.07.2007 22:54 http://www.politika.lv/index.php?id=14336 Reliģija, demokrātija un neitralitāte Valstij, kas piedāvā vienai reliģijai simbolisku atzīšanu, ir jānodrošina argumenti — spēcīgi argumenti — sava lēmuma pamatojumam. Ksavjē Landess (Xavier Landes), Latvijas Cilvēktiesību centra viespētnieks Vairāk nekā trīs gadsimtu garumā valsts neitralitāte, īpaši reliģijas jautājumos, ir bijusi viena no visvairāk debatētajām idejām gan politoloģijā, gan filozofijā. Problēma dzima Eiropas reliģisko karu laikmetā, un tās svarīgumu ilustrē Džona Loka (John Locke) teksts A Letter Concerning Toleration (1689). Lai gan Eiropa pēdējos gados nav piedzīvojusi reliģisku karu per se (izņemot, ja mēs par tādu uzskatām karu Dienvidslāvijā, kuram piemita reliģiski aspekti, kas aizēnoja etniskos), jautājums par reliģijas vietu mūsu sabiedrībā saglabājis svarīgu vietu. To ietekmējuši vairāki faktori — kristīgajai ticībai nepiederošo cilvēku skaits Eiropā (Vācijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē), mazākuma reliģiju prasības pēc atzīšanas (Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Dānijā), saspīlējums starp dažādām konfesijām (Olstera), konservatīvo politisko partiju nostiprināšanās. Tātad — kādēļ esam tik ļoti noraizējušies par valsts neitralitāti reliģiskajos jautājumos? Un ko tad īsti nozīmē vārdu salikums “valsts neitralitāte”? Ir svarīgi paturēt prātā to, ka diskusijas par valsts neitralitāti nav atdalāmas no iezīmes, kas raksturo visas sabiedrības un kuras Džons Roulzs (John Rawls) nosauca par plurālisma faktu[1]. Visās sabiedrībās valda diversitāte — lingvistiskā, etnisko grupu un kultūru dažādība, dažādas izpratnes par morāli un, protams, arī reliģiju dažādība. Neatkarīgi no tā, vai tas rada kādam diskomfortu vai nē, ietekmēt šo faktu tikpat kā nav iespējams. Vēl vairāk — šāda lietu kārtība ir nopietni vērā ņemama, un tādēļ tai ir praktiska ietekme uz politikas veidošanas procesu. Šī raksta mērķis ir aplūkot dažas no praktiskajām sekām un ierobežojumiem. Vienādot iespējas vai sasniegumus? Viens no veidiem, kā politiski reaģēt uz to, ka sabiedrība pašā saknē ir daudzveidīga, ir uzlikt valstij neitralitātes ierobežojumus. Vispārējos vilcienos argumentācija ir sekojoša — valstij būtu jāizvairās definēt, kas ir labais. Tā nedrīkst ieņemt pozīciju uz reliģiskās skatuves un piešķirt priekšrocības daļai iedzīvotāju, kurus tā ir pilnvarota pārvaldīt. Jāatzīst, ka neitralitāte ir tāds “zirnekļveidīgs” jēdziens, kas aptver dažādas politiskās pozīcijas, kuras zināmā mērā pat savstarpēji konfliktē jautājumā par neitralitātes būtību un mērķiem. Tomēr ir iespējams iezīmēt divas galvenās neitralitātes principa izpratnes. Pirmā ir seku neitralitāte. Tā postulē, ka valstij būtu jāīsteno vienlīdzīga politika attiecībā uz dažādu baznīcu ticīgajiem jeb jānodrošina, ka visiem ticīgajiem ir vienādas iespējas īstenot savu ideju par to, kas ir laba dzīve. Valsts ir neitrāla tajā ziņā, ka tā morāli netiesā nevienu dzīvesveidu vai pārliecību, dodot priekšroku vienai reliģijai un izturoties nelabvēlīgi pret citu. Šeit paveras divi ceļi — valsts var censties nodrošināt vienlīdzību a priori vai posteriori, t.i. nodrošinot vai nu iespēju vienlīdzību vai sasniegumu vienlīdzību. A priori pieeja paredz, ka vienlīdzīgs resursu apjoms tiek atvēlēts katrai reliģijai, ļaujot tās ticīgajiem īstenot reliģisku dzīvesveidu pēc saviem ieskatiem. Šis neitralitātes veids mēģina vienādot iespējas, kas tiek piedāvātas dažādu baznīcu un konfesiju ticīgajiem, lai viņi varētu īstenot savu koncepciju par labu reliģisku dzīvi. Pēc tam, kad vienādās iespējas ir nodrošinātas (t.i. katram kultam piešķirtas vienādas naudas summas per capita), valsts ir faktiski brīva no jebkādām morālām saistībām attiecībā pret pilsoņiem. Tas ir katra paša ziņā — izpildīt savus reliģiskos pienākumus un dzīvot pilnvērtīgu reliģisku dzīvi vai nē. Iespēju vienlīdzību var nopietni kritizēt, iebilstot, ka pat tad, ja konkrēto reliģisko kopienu locekļi saņem vienādas iespējas (t.i. resursus un pieeju publiskajiem pakalpojumiem, piemēram, izglītībai un veselības aprūpei), viņu darbība var nebūt ļoti veiksmīga konkrētās reliģijas specifisko prasību dēļ, vēsturisku apstākļu dēļ vai arī tādēļ, ka konkrētajā baznīcā ir mazāk locekļu nekā dominējošajā reliģijā. Īsumā — neviens nav ieguvējs no tā, ka visiem tiek piešķirta vienāda kapacitāte pārvērst iespējas konkrētā rezultātā. Var teikt, ka valstij būtu jāņem vērā indivīdu un grupu kapacitāte pārvērst resursus sasniegumos. Tādēļ šķiet, ka būtu jāpiesauc otra iespēja. Saskaņā ar to valstij būtu jāizlīdzina dažādu kultu konkrētie sasniegumi. Šī pieeja rada jaunu problēmu — kā definēt kritērijus sasniegumu objektīvai novērtēšanai? Vai šie kritēriji būtu jāaizņemas no pašas reliģijas? Tādā gadījumā papildus tam, ka radīsies praktiskas problēmas saistībā ar kritēriju nekontrolējamu multiplikāciju, parādīsies arī neobjektivitātes risks. Reliģijas ar augstu iekšējo prasību līmeni saņems lielākus resursus nekā mērenākās grupas. Šī neitralitātes koncepcija mudina reliģijas radikalizēt savu izpratni par dogmu un rezultātā paaugstināt savas prasības. Citiem vārdiem, īpatnējs šādas politikas rezultāts varētu būt atbalsta nodrošināšana fundamentālistiskai izpratnei par reliģiju. Turklāt šāda politika veicinātu sacensību. Rezumējot jāsaka, ka minētās neitralitātes koncepcijas nokļūst dažādu problēmu lamatās. Iespējams, vissvarīgākā no tām ir — kā izmērīt sasniegumus vai iespējas, no kurām cilvēki gūst labumu? Saprotams, ka valsts institūcijām piemīt kapacitāte novērtēt, vai reliģiskā grupa cieš no lielas un jūtamas nevienlīdzības. Taču parasti ir tā — jo taisnīgāka sabiedrība, jo grūtāk identificēt iespēju vai sasniegumu asimetriju. Oficiālās atzīšanas riski Otra izpratne par neitralitāti ir pamatojumu neitralitāte. Saskaņā ar šo skatījumu valstij ir jāizvairās savas darbības pamatojumam piesaukt iemeslus, kas nav neitrāli. Tas nozīmē, ka politiskajai varai ir jāatbrīvo savs attaisnojošais diskurss no jebkādu reliģisko simbolu, pamatojumu un norādījumu pieminēšanas. Tās pienākums ir izvairīties no vispārēju doktrīnu, metafizisku teoriju un koncepciju piesaukšanas par cilvēku un sabiedrību, kuras ir en soi strīdīgas. Taču, iekams aplūkot, kādēļ ir svarīgi neitralizēt pamatojumus, kas tiek izteikti publiskajā telpā, mēs varam pievērsties pretējai iespējai, kura, vienkāršoti izsakoties, piedāvā vienai reliģijai simbolisku atzīšanu (caur konstitūciju, oficiālajām svētku dienām vai/un caur materiālu atbalstu, piemēram, maksājot algas garīdzniekiem, finansējot dievnamu būvniecību un reliģiskus svētkus). Valstij, kas iesaistīta šādā politikā, ir jānodrošina argumenti — spēcīgi argumenti — lai pamatotu savus lēmumus. Tā ir viena no demokrātijas pamata nostādnēm — rūpīgi izpētīt politiskos soļus un ļaut pilsoņiem debatēt par to lēmumu leģitimitāti, kas tiek pieņemti viņu vārdā. Parasti tās valstis, kuras atbalsta konkrētu reliģiju, pamatojumam saka, ka reliģija X ir vai tai ir jābūt kolektīvās identitātes sastāvdaļai. Pirmajā gadījumā šāda politika tiek īstenota, lai apstiprinātu to, kas jau pastāv. Kopīgā identitāte jau veido noteiktu realitāti un ir cieši saistīta ar reliģiju X. Taču, kā jau iepriekš norādīts, šāds apgalvojums ir pilnīgi fiktīvs. Vēsture rāda, ka neviena valsts nekad nav bijusi reliģiskā ziņā homogēna. Sabiedrības perifērijā vienmēr pastāvējušas dažādas sektas, minoritātes vai iebraucēju reliģijas. Turklāt zināma iekšējā diversitāte nav sveša arī vairākuma reliģijām (piemēram, Reformācija un Ortodoksija kristietībā vai šiīti un sunnīti musulmaņu kopienā). Otrajā gadījumā noteiktas reliģiju kā nacionālās identitātes sastāvdaļas izvirzīšana uzmanības degpunktā var būt ērts veids, kā stiprināt solidaritāti sabiedrības iekšienē un iedvest cilvēkos kopības izjūtu. Šo argumentu īsumā varētu raksturot šādi — reliģijas injicēšana pilsoniskumā palīdz to stabilizēt un stiprināt. Šis pamatojums var izskatīties pievilcīgs, taču, ja politika īpaši uzsver, ka būt par konkrētas politiskās vienības (pilsonības) subjektu nozīmē ticēt noteiktām normām, tad tā izskatās diezgan aizdomīgi no reliģijas brīvības viedokļa. Šķiet, ir nedemokrātiski šādā veidā stiprināt solidaritāti sabiedrībā. Turklāt pastāv risks izraisīt pretēju efektu minoritātes ticīgo vidū, kā arī neticīgo, ateistu, agnostiķu un sinkrētisma piekritēju vidū. Šī iedzīvotāju daļa jutīsies izstumta no pilsonības vai vismaz no tās daļas. Lai izkļūtu no šīs pretrunas, var piedāvāt oficiālu atzīšanu un materiālu atbalstu vairākām reliģijām. Taču, šādi rīkojoties, valdībai jābūt gatavi likt priekšā pārliecinošus argumentus, lai pamatotu citu reliģiju izslēgšanai no atzīto un atbalstāmo loka, jo būtu neiespējami piedāvāt vienādu atzīšanas un atbalsta līmeni pilnīgi visām konfesijām, sektām un citām nelielām kopienām (piemēram, scientologiem). Visbeidzot, tiem, kas aizstāv reliģiskās dimensijas iekļaušanu pilsonības jēdzienā, būtu jārēķinās ar visbūtiskāko pretargumentu, proti — neviens nevar būt pilnīgi drošs, ka spēku sam
ieva e-baznīcēns	#2 Nosūtīts: 18.07.2007 22:57 Visbeidzot, tiem, kas aizstāv reliģiskās dimensijas iekļaušanu pilsonības jēdzienā, būtu jārēķinās ar visbūtiskāko pretargumentu, proti — neviens nevar būt pilnīgi drošs, ka spēku samērs starp vairākuma un mazākuma reliģijām paliks nemainīgs. Būtisku un pastāvīgu migrācijas procesu rezultātā vai arī šķelšanās dēļ dominējošās reliģijas iekšienē tāda reliģiskā grupa, kas vēsturiski bijusi marginalizēta, var vienu dienu kļūt lielāka par dominējošo baznīcu. Vēsturē var atrast neskaitāmus šādas attīstības piemērus — budisms Japānā, kristieši Romas impērijā, protestanti dažos Vācijas apgabalos Reformācijas laikmetā. Un, ja situācija mainās, vai bijušais vairākums piekritīs izmaiņām kolektīvās identitātes definīcijā vai valsts politikā? Tādēļ, ja daži dominējošās reliģijas locekļi uzskata, ka valstij būtu jāatbalsta viena (lasi: viņu) reliģija, tad viņiem būtu ieteicams to pārdomāt vēlreiz, jo, ja spēku samērs mainīsies, vai viņi būs gatavi pieņemt izmaiņas valsts atbalstā? Lai gan var iebilst, ka dažās valstīs šāda notikumu attīstība demogrāfijas vai migrācijas īpatnību dēļ ir mazticama, tomēr pārdomas par šo tēmu ir ļoti vērtīgas. Tās māca mums to, ka uzskatīt noteiktas institūcijas un darbības par morāli attaisnojamām tikai tādēļ, ka tās konkrētajā vietā ir vienmēr pastāvējušas, ir vājš morāls arguments. Ceļš uz kompromisu Demokrātijā nepietiek ar to, ka jums ir šķietami labi argumenti savas politiskās vai morālās pozīcijas atbalstam. Ir jānotiek viedokļu sadursmei. Diskusija publiskajā telpā ir mēģinājums ar pārliecinošu argumentu palīdzību pārliecināt oponentu, ka jums ir taisnība vai vismaz daļēja taisnība. Tādēļ, ja jūsu argumenti ir veidoti tā, ka tiem ir pārāk izteikti metafiziski, morāli, gnozeoloģiski vai reliģiski zemteksti, tad ir gandrīz droši, ka oponenti tos noraidīs. Piemēram, ja prasība pēc cūkgaļas izslēgšanas no ēdienkartes itin visur (skolās, restorānos) ir pamatota Korānā, tā neizklausīsies pietiekoši pārliecinoši kristietim. Ja kāds piesauc Veco Derību, lai pieprasītu veikalu slēgšanu svētdienās, tas itin neko neizteiks budistiem vai ateistiem. Iepriekš teiktais noved pie nākamā jautājuma. Demokrātijā būtisks faktors ir kompromiss. Demokrātija nav tāds politisks režīms, kas darbojas pēc principa “visu vai neko” — tā nepasludina dažu cilvēku viedokli par pareizo un neatzīst viņu argumentāciju oficiālā līmenī, uzskatot pārējo sabiedrību par nepareizā viedokļa paudēju un noraidot tās prasības. Kompromiss atšķiras no konsensa, kurā katrs tiek pie tā, ko vēlas, un no spēku samēra, kurā spēcīgākā grupa uzspiež savu viedokli citiem. [2] Tādēļ neitrālu argumentu lietošana atvieglo ceļu uz kompromisu, jo tādā gadījumā publiskajā debatē izteiktais pamatojums nav dziļi sakņots konkrētā izpratnē par labu dzīvi. Izvairoties teikt “man vienalga, kam tu tici, jo mana ticība ir galvenā un tādēļ tev ir jāpakļaujas” un izvairoties aizstāvēt pozīciju ar savā reliģijā balstītiem argumentiem, mēs izrādām cieņu pret citiem. Kompromisu ir vieglāk panākt, ja atturamies no tādu pamatojumu lietošanas, kurus pilnībā identificēs ar mūsu ticību. Rezumējot būtu kļūdaini domāt, ka pastāv neitrāli un tendenciozi argumenti gluži tāpat kā pastāv kaķi un suņi vai sievietes un vīrieši. Pamatojumu neitralitāte ir daudzpakāpju fenomens. Daži argumenti ir neitrālāki par citiem un attiecīgi tiem tad arī būtu jādod priekšroka. Daži argumenti ir pilnīgi tendenciozi un tādēļ no tiem būtu jāizvairās. Tas nenozīmē, ka šo argumentu paudējiem būtu jāatsakās no savas reliģijas vai no savas izpratnes par labo. Taču, ja mēs patiešām kaut ko vēlamies panākt un ja mūs patiešām uztrauc demokrātija, tad mums noteikti jāizmanto tādi argumenti, kuriem ir reāla iespēja rast atbalsi citos publiskajā telpā esošajos cilvēkos, uzrunāt viņu rūpes un izpratni par lietu kārtību. Mums kā indivīdiem, debatējot ar citiem pilsoņiem, ir jāliek lietā visneitrālākie argumenti. Tad mums būs tiesības sagaidīt no valsts tādu pašu apdomīgu attieksmi, kad tā piedāvās argumentus savas politikas attaisnošanai. ______________________ [1] Rawls , John, Political Liberalism (New York, Columbia University Press 1993). [2] Weinstock, Daniel, “A Neutral Conception of Reasonableness?”, Episteme, 2007 Publicēts portālā 2007. gada 17. jūlijā
talyc e-kardināls	#3 Nosūtīts: 19.07.2007 14:04 Laboja talyc meitēn, tu jau spried kā romas pāvests. meklējot atbildes uz ticības jautājumiem filozofu dobītēs - - - Redzi, lai ar'i tās visas cilvēku reliģijas tiešām nodarbojas ar laicīgi pasaulīgām lietām (ap un par labu dzīvošanu) Taču Kristīgā ticība un mācība ir pavisam citāda, jo tā stāsta un māca gluži ko citu: ka cilvēks gan ir radīts, lai dzīvotu iekš paradīzes zemes virsū, bet velna viltus un paša grēka dēļ tas jau kopš Ādama laikiem vairs nava tā. Un lai kā arī cilvēks necenstos tikt atpakaļ - viņš ir nošķirts/izdzīts no paradīzes. un lai kādus labus/pareizus darbus nedarītu viņam debesīs nenokļūt... nu nekādīgi. [tamdēļ arī visa politiķu un filozofu cenšanās radīt perfekto sabiedrību ir tik pat panākumiem sekmīga, kā pamatu betonēšana verdošā lavā vai jumta stutēšana uz mākoņu balstiem] - - - grēka alga ir nāve, elle un mūžīgā pazudināšana, bet Dieva dāvana/balva (tiem ticošajiem) ir ticība uz Jēzu Kristu, Mūsu Kungu, kurš mūs atpircis no grēka un velna varas [ne ar zeltu vai sudrabu, bet savām rūgtām ciešanām un nepelnītu miršanu pie krusta staba Golgātā] lai katris viens, kas tic un top kristīts nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvošanu nākamajā pasaulē, kur Kristus (kurš uzcēlies no mirušajiem) ir iegājis, lai sagatavotu mums paliekamas mājvietas _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
ieva e-baznīcēns	#4 Nosūtīts: 19.07.2007 14:22 Ksavjē Landess (Xavier Landes), Latvijas Cilvēktiesību centra viespētnieks manuprāt ir vīrietis. komentārā ir ielikts raksta turpinājums, jo visu vienā gabalā nevarēja ielikt
ieva e-baznīcēns	#5 Nosūtīts: 19.07.2007 14:26 talyc, mani interesē tas, ko Jūs un citi domā par šo, gan no Rakstu perspektīves, gan vispār
talyc e-kardināls	#6 Nosūtīts: 19.07.2007 14:56 un ko tu, Ieva domā par šo? _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
ieva e-baznīcēns	#7 Nosūtīts: 19.07.2007 15:22 principā, es domāju, ka tā ir kritika koalīcijai, kas mēģina noturēt sev elektorātu (jāpačeko gan stastistika, cik LV iedzīvotāji sevi atzīst par luterāņiem/katoļiem, doāju ,ka diezgan daudz). vēl, tas savā ziņā iezīmē virzienu, kurā tiek rakstīti ar integrāciju saistītie politikas dokumenti (piem. "Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes") bet ko Jūs domājat?
talyc e-kardināls	#8 Nosūtīts: 19.07.2007 16:30 es jau 11:04 teicu, ko es par šo domāju: tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules/valstības [tā viena ir no zemes, bet tā otra ir no debesīm] (tā viena nolemta iznīcībai, to lietojot, bet otra mūžīga) - - - par to vienu runā mūsu siržu gudrība un Dieva bauslība bet to otru atklāj Kristus Evaņģēlijs _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...
ieva e-baznīcēns	#9 Nosūtīts: 19.07.2007 16:59 bet luteriskā baznīca un katoliskā, vai tad tās par Kristu nemāca. baptisit jau arī ir iekš tām valsts atzītajām reliģijām. vai tad valsts vadoņi nav Dieva iecelti (kā vēstulē Rom. rakstīts)?
talyc e-kardināls	#10 Nosūtīts: 19.07.2007 18:29 skat, ko es vienmēr beigās piebilstu (...ne par, ne pret, bet ar...) K R I S T U redzi mēs nezīlējam tējas biezumos, kuriem ir vairāk taisnības, nedz stāvam pāļātāju pulkā, kuri strīdās kuru pusē ir Dievs - - - [jautājums allaž ir jāskatās tā: Kurš ir Dieva pusē] Mēs nerunājam par un nestāvam pret, bet staigājam ar Dievu un Viņa doto vārdu, to paturot svētu. - - - ko gan tu zini par luterisko? (vai tik daudz cik to deklamē LELB?) ko gan tu sauc par katolisko? (vai Romas katoļu antikristīgo kultu?) ko gan tu sauc par baznīcu? (vai tādus, kurus par tādiem atzinusi ateismā dzemdinātā valsts iekārta?) _____________________ ...ne pret, ne par, bet ar...