Mums, Rīgas prāvesta iecirkņa konventa dalībniekiem, pārsteigumu izraisa publiskajā telpā izskanējusī ziņa, ka šā gada 8. augustā LELB arhibīskapa katedrālē – Rīgas Domā – tiks konsekrēts jaunais Romas katoļu baznīcas Latvijā arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Šāda galvenā luterāņu dievnama izmantošana mums šķiet nepieņemama, jo uzskatām, ka tā stipri pārsniedz draudzīgas izlīdzēšanas robežas. Doma baznīca nav kādas parastas telpas, bet gan mūsu baznīcas simbols.

Zinādami, ka Romas katoļu baznīca šādiem simboliem piešķir īpašu nozīmi – daudz lielāku, nekā luteriskā baznīca –, nevaram vērtēt Romas baznīcas lūgumu svinēt tās jaunā arhibīskapa konsekrācijas misi luterāņu katedrālē citādi, kā Romas baznīcas ietekmes palielināšanos LELB. Šādu vērtējumu pastiprina arī paša Romas katoļu baznīcas Latvijā arhibīskapa metropolīta electus Zbigņeva Stankeviča sacītais intervijā mūsu baznīcas laikrakstam „Svētdienas Rīts”.
Atsaukšanās šim Romas katoļu baznīcas vadības lūgumam patreizējā mūsu Baznīcas situācijā savienojumā ar, mūsuprāt, nepietiekami pārdomātu LELB vadības – Bīskapu kolēģijas – rīcību, pieņemot šādu lēmumu ļoti šaurā lokā un neņemot vērā šī lēmuma konsekvences mūsu Baznīcas mācītāju un draudžu vidē, ir nopietni kaitējusi mūsu Baznīcas iekšējai vienotībai un reālām draudzīgām un konstruktīvām starpbaznīcu attiecībām nākotnē. Labticīga luterisko garīdznieku un laju uzticēšanās līdztiesīgu un godīgu attiecību iespējamībai ar šo notikumu ir nopietni iedragāta.

Tādēļ mēs, Rīgas prāvesta iecirkņa 19. jūlija konventa dalībnieki, izsakām protestu pret gaidāmo Romas katoļu baznīcas Latvijā arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča konsekrāciju LELB katedrālē un veidu, kādā šis lēmums ir ticis pieņemts, un aicinām arī citu LELB prāvesta iecirkņu konventus paust savu attieksmi pret šo notikumu.”

Sveicināti, draugi, brāļi un māsas Kristū!

Nesen saņēmu Rīgas iecirkņa 19. jūlija konventa dalībnieku vairākuma vārdā izplatītu paziņojumu par attieksmi pret Romas katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča konsekrāciju Rīgas Domā. Paziņojumā teikts, ka, lūdzot atvēlēt konsekrācijas dievkalpojumam Domu, katoļu baznīca ir nevis vienkārši meklējusi telpu, kas būtu piemērota paredzamajam dievkalpojuma dalībnieku skaitam, bet ka lūguma mērķis ir palielināt Romas baznīcas ietekmi LELB:

“Nevaram vērtēt Romas baznīcas lūgumu svinēt tās jaunā arhibīskapa konsekrācijas misi luterāņu katedrālē citādi, kā Romas baznīcas ietekmes palielināšanos LELB.”

Daudzus gadu desmitus Latvijā luterāņu un katoļu baznīcas ir dzīvojušas draudzīgā un uzticēšanās pilnā sadarbībā. Tas ir stiprinājis gan vienas, gan otras baznīcas liecību, tādēļ šādam konfrontācijas garā uzrakstītam paziņojumam būtu vajadzīgs ļoti nopietns pamatojums. Vismaz manā vērtējumā paziņojuma tekstā tāds nav atrodams.

Kādā tieši veidā katoļu bīskapa konsekrācija Domā “stipri pārsniedz draudzīgas izpalīdzēšanas robežas”? Pat neuzsverot pieredzi citās valstīs, kur katoļu bīskapi ir konsekrēti luterāņu katedrālēs, Latvijā jau sen un bieži ir pierasts palīdzēt citu konfesiju brāļiem un māsām, atvēlot tiem dievnamu, ja viņiem tāda nav vai ja tas kādā īpašā reizē ir par šauru. Un ne tikai uz vienu dievkalpojumu vien. Ainažu luterāņu draudze ilgus gadus savus dievkalpojumus ir svinējusi pareizticīgo baznīcā. Baptisti, adventisti, katoļi ir pulcējušies mūsu dievnamos gan padomju laikā, gan vēl tagad. Ja draudzes izpalīdz draudzēm, mācītāji mācītājiem un ja pat laicīgā sabiedrība mūs uzņem savos kultūras namos, skolās un bibliotēkās, tad kādēļ gan tas, ka bīskaps izpalīdz bīskapam, “stipri pārsniedz draudzīgas izpalīdzēšanas robežas”?

Paziņojuma autori sakās zinot, ka Romas katoļu baznīca simboliem piešķir daudz lielāku nozīmi nekā luterāņi, bet ko tieši katoļu simbolu izpratne par šo gadījumu saka un kādu luterāņiem bīstamu simbolisku nozīmi viņi saskata konsekrācijas norisē Domā, netiek atklāts. Vismaz šajā gadījumā nevis katoļi, bet paziņojuma autori simbolismam piešķir milzu nozīmi.

Bez paskaidrojumiem tiek apgalvots, ka katoļu baznīcas lūgums “palielina Romas baznīcas ietekmi LELB”. Kādā tieši veidā? Vai tas kaut kā ietekmē sludināšanu no mūsu kancelēm un sakramentu svinēšanu pie mūsu altāriem? Maina ticības apliecību tekstus? Iejaucas mūsu banzīcas pārvaldē? Kaut ko groza zemesgrāmatu ierakstos? Par kādu reālu, nevis sadomātu ietekmes palielināšanu ir runa?

Tiek norādīts, ka par katoļu baznīcas lūguma slēpto mērķi liecinot arī arhibīskapa Stankēviča sacītais intervijā “Svētdienas rītam”. Netiek dota neviena atsauce, konkrēti kas viņa teiktajā par to liecina. Manā vērtējumā intervijā var izlasīt jaunā bīskapa vēlēšanos sava mūža lielāko notikumu piedzīvot Sv.Meinarda kapa un kristāmtrauka tuvumā, kas ir ļoti saprotama vēlēšanās. Var izlasīt mērķi reiz sasniegt pilnīgu vienību abu baznīcu starpā. Var izlasīt neviltotu draudzību un labvēlību pret mūsu baznīcu. Taču, lasot interviju bez aizspriedumiem un iepriekš pieņemta viedokļa, tajā nevar izlasīt nekādus slēptus ietekmes palielināšanas plānus LELB caur konsekrāciju Domā. Pieejot objektīvi un analizējot bez aizmugures nolūkiem, šajā notikumā var redzēt vienīgi draudzīgu izpalīdzēšanu baznīcai, ar kuru sadarbībā un savstarpējā atbalstā esam dzīvojuši gan labos, gan ļaunos laikos.

Paziņojuma autori izsaka pārmetumu, ka lēmums neatteikt katoļu baznīcas lūgumam ir pieņemts pārāk šaurā lokā. Normālā gadījumā bīskaps ir tas, kurš izšķir, kas notiek viņa katedrālē. Saprotot, ka šis nav gluži ikdienišķs gadījums, mēs to apskatījām bīskapu kolēģijā, kam LELB satversme uztic lemt arī daudz svarīgākas lietas. Telpu atvēlēšana katoļu bīskapa konsekrācijai laikam gan nav doktrīnas jautājums, kura izšķiršanai vajadzīgs mācītāju konferences atzinums un sinodes lēmums, tādēļ pārmetums par procedūras neievērošanu nav vietā.

Protams, runa ne vienmēr ir par procedūru, bet arī par cilvēku emocionālu reakciju. Tomēr ar domājošiem un saprātīgiem cilvēkiem nevajadzētu notikt tā, ka emocijas ņem virsroku pār veselo saprātu. Pirms ļauties emocijām, vajadzētu izmeklēt savu sirdsapziņu: kas ir mana satraukuma iemesls? Vai tiešām arhibīskapa Stankēviča konsekrācija Domā aizskar mūsu evaņģēlisko ticību? Vai arī pretestību izraisa kas cits - ekumeniska neiecietība, nepatika pret citu konfesiju, neveselīgs aizdomīgums, konkurences izjūta, lepnība, ka Doms pieder mums un citiem tur nav ko meklēt? Pavaicāsim sev, vai mūsu nepatikas motīvi ir tik godājami, lai sekotu šādām emocijām un Rīgas konventa paziņojumam. Jēzus saka: “Dod tam, kas tevi lūdz un neatsaki, tam, kas no tevis grib aizņemties.” Ar ko mēs viņam šajā gadījumā atbildam? Vai bīskapi, neatsakot Domu konsekrācijai, ir rīkojušies pēc Jēzus vārda un evaņģēlija garā? Vai to ir darījuši Rīgas konventa dalībnieki, pret to protestēdami?

Paziņojumā ir teikts, ka mūsu atsaukšanās katoļu baznīcas lūgumam ir padarījusi turpat vai neiespējamas tālākas draudzīgas, konstruktīvas un līdztiesīgas attiecības starp abām baznīcām. Arī šis apgalvojums tāpat kā pārējie tiek likts priekšā bez pamatojuma, tādēļ vajadzētu pārliecināties, vai tas drīzāk nepauž vēlmju domāšanu - ka nu beidzot ir kļuvis nepieciešams tāds attiecību veids starp baznīcām, kādu paziņojuma sastādītājs vienmēr ir uzskatījis par vēlamu. Objektīvi raugoties, ne katoļu puses lūgums ne mūsu puses piekrišana Doma telpas izmantošanai vienam dievkalpojumam nesatur nekā tāda, kas radītu šķēršļus tālākām draudzīgām attiecībām un konstruktīvai sadarbībai. Taču tādi var tikt uzcelti mūsu galvās un sirdīs. Ja konfrontāciju vēlamies, iegansts atradīsies vienmēr.

Rīgas iecirkņa konventa dalībnieki aicina citu iecirkņu konventus paust savu attieksmi. Atsaucoties šim aicinājumam, jums ir iespēja sev vēlreiz pavaicāt - ko mēs vēlamies no attiecībām ar katoļu baznīcu Latvijā? Sadarbību vai pretimstāvēšanu? Draudzību vai konfrontāciju? Vai katoļu baznīcā saredzam ienaidnieku vai sabiedroto? Vai jaunais katoļu arhibīskaps būtu jāatbalsta viņa kalpošanā vai jāsagādā viņam grūtības un šķēršļi? Kāda būtu evaņģēliska, kristīga attieksme? Es iesaku izteikt kādu viedokli par konsekrāciju Domā tikai pēc tam, kad esat godīgi atbildējuši uz šiem jautājumiem. Lai jums miers un Dieva svētība!


Ar draudzīgiem sveicieniem,

+ Jānis,

Rīgas arhibīskaps

Esi sveicināts, arhibīskap!

Saņēmu Tavu atbildi uz Rīgas prāvesta iecirkņa mācītāju izteikto nostāju RKB arhibīskapa Z. Stankeviča konskrācijas sakarā. Žēl, ka ne Tu, arhibīskap, ne Tavs palīgs nebijāt 19. jūlija konventā, jo, jums klātesot, būtu izpalikuši vismaz daži savstarpēji pārpratumi. Lai Tu varētu labāk saprast notikumu gaitu, īsumā centīšos aprakstīt, kā radās šis Rīgas prāvesta iecirkņa paziņojums.

Kā Tu to droši vien atceries, es jau iepriekš kādā personiskā telefonsarunā ar Tevi atklāju savu nostāju šajā jautājumā – ka RKB lūgumu noturēt sava jaunā arhibīskapa konsekrāciju Rīgas Domā vērtēju kā nekorektu spiedienu no RKB puses un izteicu arī pieņēmumu, ka šis lūgums nostāda neērtā situācijā LELB vadību, jo šādus lūgumus ir visai “neērti” atteikt; tā domāju arī šodien – dienu pēc RKB konsekrācijas notikuma.

Jāatzīst, ka kopējais konventa viedoklis atšķīrās no manējā – un tas daļēji atspoguļojas arī gala dokumentā – proti, ievērojams konventa dalībnieku skaits uzskatīja, ka lielākā atbildības daļa par šo pretrunīgi vērtēto notikumu tomēr būtu jāuzņemas tieši LELB vadībai.

Bet tagad nedaudz par konventa norisi. Šā gada 19. jūlija konventā, kad tika apspriesti mūsu baznīcas aktuālie jautājumi, es izteicu savu nostāju par RKB jaunā arhibīskapa konsekrāciju Rīgas Domā. Tāpat liela daļa Rīgas mācītāju asi un patiešām arī ļoti emocionāli iebilda pret katoļu arhibīskapa konsekrāciju luterāņu katedrālē un vēlējās šo savu nostāju izteikt ar kopēju publisku paziņojumu. Mani pārsteidza, ka pat daudzi ekumeniski atvērtie brāļi šoreiz ļoti dedzīgi iebilda pret RKB arhibīskapa konsekrāciju Domā.

Konventa gaitā atklājās, ka tikai divi konventā klātesošie mūsu iecirkņa garīgie darbinieki (viens mācītājs un viena evaņģēliste) atturas no atklāta protesta pret RKB arhibīskapa konsekrāciju Rīgas Domā, bet pret šādu protestu neiebilst neviens (!) no 16 klātesošajiem Rīgas prāvesta iecirkņa konventa dalībniekiem, kas skaita ziņā, kā Tu jau to, arhibīskap, labi zini, pārstāv apmēram vienu trešdaļu no visiem LELB draudžu locekļiem.

Tad konventa locekļi uzticēja prāvestam Linardam Rozentālam, mācītājam Kristam Kalniņam un man, Aleksandram Bitem, sastādīt protesta tekstu, kas vēlāk tika izsūtīts visiem iecirkņa mācītājiem pieņemšanai. Tas prasīja apmēram 10 dienas, bet šajās desmit dienās neviens no konventa dalībniekiem savu nostāju nebija mainījis un savu balsi neatsauca. Vēl vairāk – protestam pievienojās vairāki iecirkņa mācītāji, kas 19. jūlija konventā nebija ieradušies. Tātad Rīgas prāvesta iecirkņa protests pret minēto notikumu nav nepārdomāti emocionāls, kā Tu to nosauc, jo 10 dienas ir pietiekams laiks, lai “karstā putra” atdzistu un nepamatotas emocijas pieklustu.

Tagad vēlos paskaidrot pašu protesta tekstu un tajā ietvertos izteikumus. To daru, atsaukdamies uz Tavā vēstulē teikto, ka “šādam konfrontācijas garā uzrakstītam paziņojumam būtu vajadzīgs ļoti nopietns pamatojums”.

Mūsu iecirkņa protestā Tu esi izcēlis teikumu, kas,Tavuprāt, būtu īpaši rūpīgi jāpaskaidro: “Nevaram vērtēt Romas baznīcas lūgumu svinēt tās jaunā arhibīskapa konsekrācijas misi luterāņu katedrālē citādi, kā Romas baznīcas ietekmes palielināšanos LELB.” Šā mūsu apgalvojuma sakarā būtu jāizceļ vairākas savstarpēji saistītas tēmas.

Jau pirmajā informācijā par to, ka jaunais RKB arhibīskaps netiks ordinēts Jēkaba katedrālē (kā tika ziņots iepriekš), bet gan luterāņu katedrālē, kas bija atrodama Romas katoļu interneta vietnēs www.katolis.lv un www.katedrāle.lv, šis fakts tika pasniegts tādā veidā, kas radīja iespaidu par kādu katoļiem ļoti nozīmīgu priekšvēsturi, kas saistīta ar Rīgas Domu. Ne ar vārdu netika pieminēts, ka šis nozīmīgais notikums tiek rīkots Rīgas Domā tādēļ, ka Romas katoļu baznīcai Latvijā nebūtu pienācīga izmēra dievnama, kurā varētu šādu pasākumu noturēt (jo tas, kā to 6. augusta intervijā Latvijas Radio 1 precīzi piezīmēja arī reliģiju pētniece Agita Misāne, neatbilst patiesībai), bet tika pieminēts, ka savā 1993. gada vizītē Latvijā toreizējais pāvests Jānis Pāvils II Rīgas Domā jau noturējis ekumenisku lūgšanu un iesvētījis (sic. luterāņu katedrālē!) Meinardam veltītu svētvietu. Jaunā RKB arhibīskapa konsekrācija tādējādi tika pasniegta kā nākamais likumsakarīgais solis ar intensīvāku nozīmi.

Tāpat arī intervijā ar RKB arhibīskapu electus Zbigņevu Stankeviču, kura bija lasāma laikraksta Svētdienas Rīts 10. jūlija numurā, gan tika pieminēts fakts, ka Jēkaba katedrāle šādam notikumam ir par mazu, taču bija skaidri noprotams, ka galvenie iemesli ir citi – ciešākas sadarbības veidošana ar luterāņu baznīcu. Šādi centieni paši par sevi būtu apsveicami, kā arī Tu, arhibīskap, to savā vēstulē norādi, taču tas, ko mēs, luterāņi, saprotam ar sadraudzības veidošanu, ir pavisam kas cits, nekā to saprot RKB; taču par to mazliet vēlāk.

Arhibīskaps electus intervijā SR norāda, ka galvenais iemesls tam, ka izvēle noturēt konsekrācijas dievkalpojumu ir kritusi uz Rīgas Domu, ir fakts, ka Rīgas Doms reiz ir bijusi katoļu baznīca: – “Tur jau ir tā lieta!” viņš savā intervijā par šo jautājumu saka.

Te būtu īstais brīdis kādām vēsturiskām piebildēm. Tu jau, arhibīskap, to labi zini, ka Jēkaba katedrāle, kas šobrīd ir Latvijas katoļu galvenais dievnams un ir izrādījusies lielajam pasākumam par mazu, līdz 1923. gada 10. jūnijam bija luterāņu dievnams. Jau pašā Reformācijas sākumā – 1522. gadā – tajā sāka kalpot viens no izcilajiem evaņģēliskajiem mācītājiem Silvestrs Tegetmeijers, un pavisam drīz Jēkaba katedrālē izveidojās arī pirmā evaņģēliskā latviešu draudze. Vēlāk, kad līdz ar Latvijas neatkarīgās republikas dibināšanos izveidojās LELB, Jēkaba katedrāle tika izvēlēta par latviešu luterāņu bīskapu katedrāli, kurā 1922. gada 16. jūlijā tika konsekrēts pirmais latviešu luterāņu bīskaps Kārlis Irbe. Taču pēc konkordāta noslēgšanas starp Latvijas valsti un Svēto Krēslu 1922. gadā – pēc katoļu baznīcas prasības – Latvijas valsts katoļu baznīcas rīcībā apņemas nodot vienu luterāņu un vienu pareizticīgo dienamu Iekšrīgā.

Rezultātā 1923. gada 10. jūnijā policija pēc dievkalpojuma ar varu atņēma katedrāles atslēgas Jēkaba baznīcas darbiniekiem un nodeva latviešu luterāņu katedrāli katoļiem! Tas viss tā notika, neraugoties uz to, ka luterāņu baznīca ir izmisīgi pretojās šādai notikumu gaitai (šī jautājuma sakarā tika sasaukts pat referendums, kurā vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju nobalsoja pret latviešu luterāņu katedrāles nodošanu katoļiem; šis notikums izsauca arī plašu starptautisko rezonansi). Kā kompensācija latviešu luterāņiem – uz vācu tautības luterāņu rēķina! – tiek piešķirtas tiesības uz 1/3 no Rīgas Doma (1/3 – vācu luterāņu bīskapa katedrāle, 1/3 – Garnizona draudzei), rezultātā izceļas ilgstošas nesaskaņas ap Rīgas Domu gan latviešu luterāņu iekšienē, gan attiecībās ar vācu luterāņiem, kas beidzas ar LELB bīskapa Kārļa Irbes atkāpšanos. Tik sāpīgs bija šis notikums! Tiem, kas to zina un atceras, tas sāp vēl šodien. Un mēs ceram, ka Tev, arhibīskap, arī sāp tas, kas sāp mums, Tev uzticētās baznīcas ļaudīm.

Protams, te kāds varētu jautāt: “Bet vai katoļiem nesāpēja, kad viņiem 16. gs. atņēma viņu dievnamus?” Taču šāds jautājums liecinātu par lielu tā laika notikumu neizpratni. Reformācija bija tik grandiozs notikums, ka tās rezultātā daudzas draudzes pilnā skaitā pievienojās par jaunu godā celtajai apustuliskajai Evaņģēlija mācībai, kas pirms tam tālaika baznīcā bija aptumšota. Arī rīdzinieki savā absolūtajā vairumā ar sajūsmu pieņēma atjaunoto evaņģēliju un draudzes līdz ar visiem to dievnamiem kļuva par šķīstā Evaņģēlija sludināšanas vietām. Jāatceras, ka pēc tālaika likumiem dievnami pamatā piederēja draudžu patroniem vai draudzēm, nevis kādai abstraktai Romas katoļu baznīcai. Tāpat būtu jāatceras, ka nedz Luters, nedz – kā mūsu apskatāmajā gadījumā – rīdzinieki nedibināja jaunu baznīcu (kā to bez pamata apgalvo mūsu oponenti), bet uzskatīja sevi par piederīgiem katoliskajai baznīcai un gribēja vienīgi saglabāt sev tiesības turēties pie patiesās Evaņģēlija mācības. Tieši Romas baznīca bija tā, kas šīs evaņģēliskās draudzes ekskomunicēja, t.i., izslēdza no baznīcas, bet draudzēm līdzi “tika izslēgti” arī to dievnami. Tāpēc apgalvojums, ka visi luterāņu dievnami, kas uzcelti pirms reformācijas, patiesībā pieder Romas katoļiem un tie arī būtu jāatgriež Romas jurisdikcijā, ir nepatiess.

Tagad ir pienācis laiks īsumā apskatīt luterāņu un Romas katoļu atšķirīgo izpratni par ekumenismu jeb baznīcu sadraudzību. Romas katoļu baznīcas oficiālais un kanoniskais uzskats par baznīcu ir tāds, ka tikai Romas katoļu baznīca ir baznīca pilnā mērā, vēl par baznīcu jeb “atšķirtajiem brāļiem” tiek saukta Austrumu Ortodoksā baznīca. Visi t.s. protestanti – un tajā skaitā arī luterāņi – oficiāli tiek saukti vienīgi par ekleziālām jeb baznīcveidīgām kopienām. No tā izriet arī Romas ekumenisma jeb starpkonfesionālās sadraudzības veids –

Romasprāt, baznīcas vienība ir iespējama – vienīgi visiem citiem atgriežoties Romas “baznīcas klēpī”. Tas, ko es rakstu, nav nekāds noslēpums, bet Romas baznīcas oficiālā un publiskā nostāja, kura, no luterāņu perspektīvas skatoties, ārkārtīgi apgrūtina baznīcas vienības centienus.

Iepriekš rakstītais nebūtu attiecināms tikai uz RKB oficiālo nostāju, bet – mūsu apskatāmā jautājuma sakarā – arī uz Latvijas katoļu jauno vadību. Te būtu vietā sv. Augustīna sacītais: “Kāds ir viens, tādi ir visi”, jo Romas baznīcas oficiālā nostāja labi ieraugāma arī minētajā intervijā ar Zbigņevu Stankeviču, kurā viņš, atbildēdams uz jautājumu Vai pieļaujat iespēju, ka Jēkaba katedrālē notiek kāds luterisks dievkalpojums?, saka:

- Ir vērts padomāt par šo jautājumu. Pagājušogad ekumeniskajā dievkalpojumā man bija gods uzrunāt personiski ikvienu no citu konfesiju pārstāvjiem, kurā teicu, kāpēc nevarētu būt, piemēram, armēņu apustuliskās baznīcas rits vai evaņģēliski luteriskās baznīcas rits, baptistu vai pareizticīgo rits universālajā baznīcā? Domāju, ka tā ir perspektīva. Manā sirdī ir pārliecība, ka tas ir mūsu sadarbības gala mērķis – lai mēs visi zem Kristus kļūstam viens tajā baznīcā, ko Viņš ir nodibinājis.

No RKB arhibīskapa electus sacītā var saprast, ka par universālo baznīcu viņš sauc vienīgi Romas katoļu baznīcu, nevis visu kristīgo konfesiju kopumu, jo tādā gadījumā armēņu apustuliskās baznīcas rits vai evaņģēliski luteriskās baznīcas rits, baptistu vai pareizticīgo rits universālajā baznīcā nebūtu kāda nākotnes perspektīva, bet klātesoša vēsturiska realitāte daudzu gadsimtu garumā. Viņš pavisam skaidri pasaka: Kristus ir nodibinājis vienu universālu baznīcu – Romas katoļu baznīcu; visas pārējās konfesijas tai nepieder, kamēr tās nav nonākušas zem Romas pāvesta noteikšanas un jurisdikcijas.

Ieklausīsimies katoļu metropolīta sacītajā arī no kādas citas puses. Būtībā viņš ar savu interviju pasaka to, ka katoļi luterāņu katedrālē iet tāpēc, ka tā pēc patiesības piederot viņiem, bet luterāņus savā katedrālē laidīs tikai tad, kad tie būs atgriezušies Romas baznīcas klēpī, ne agrāk.

Ņemot vērā šos aspektus, savā Rīgas prāvesta iecirkņa rezolūcijā mēs rakstām: “Labticīga luterisko garīdznieku un laju uzticēšanās līdztiesīgu un godīgu attiecību iespējamībai ar šo notikumu ir nopietni iedragāta.” Ir grūti iedomāties, ka līdztiesīgas un godīgas attiecības ar RKB pie šādiem noteikumiem būtu vienkārši realizējamas, tāpēc nevajadzētu, mīļo arhibīskap, mūs uzskatīt par kādiem “iedomu slimniekiem”.

Un vēl kāds būtisks aspekts, kas pieminēts mūsu protestā, ko Tu, arhibīskap, nevari noliegt, ir nelāga šķelšanās mūsu baznīcas iekšienē šī notikuma sakarā (īpaši starp “augšu” un “apakšu”). Traukam, kurā izveidojušās daudzas plaisas, kādreiz liktenīgs ir mazs piesitiens vai pat pieskāriens, – ar to ir jārēķinās mums visiem. Ir labi būt laipnam un draudzīgam pret kaimiņiem, bet daudz svarīgāk – prast sadzīvot ar paša mājas ļaudīm.

Dievpalīgu vēlot –
Aleksandrs
09.08.2010. A.D.