Baidos, ka manas labticīgās naivitātes un lojalitātes pret šķietamiem draugiem dēļ ne viņām, ne daudziem citiem tie nav zināmi. Mēģināšu tos atsaukt atmiņā.

Kad arhibīskaps Kārlis Gailītis negaidīti tika aizsaukts mūžībā, baznīcai bija jāizrauga jauns virsgans. Es biju ar dzīvi un kalpošanu ļoti apmierināts mācītājs Saldū un apkaimes draudzēs. Pie manis sāka nākt diezgan daudz amata brāļu un pat māsas ar aicinājumu kandidēt uz arhibīskapa amatu. Biju dzirdējis no tolaik jau izirušās "Atdzimšanas un atjaunošanās" kustības cīņu biedriem, ka ir plāns par arhibīskapu ievēlēt Elmāru Rozīti. Nebiju par to sajūsmā, taču aicinājumiem kandidēt atteicu, jo uzskatīju plāna autorus – tajā skaitā Juri Cālīti, Vili Vārsbergu un pašu Elmāru Rozīti – par saviem draugiem, pret kuriem negribēju konkurēt. No mūsu baznīcas tika izvirzīti arī vairāki citi kandidāti, piemēram, mācītājs Aivars Beimanis un Andrejs Kavacis.

Tā nu dzīvoju Dieva gādībā Saldū, nesapņodams ne par kādiem amatiem, kad pie manis ieradās pārstāvis no vēlēšanu aizkulišu aktīvistu grupas, kura vārdu nesaukšu, jo viņš šīs savas darbības vēlāk nožēloja un lūdza man piedošanu. Toties nosaukšu Juri Cālīti un Vili Vārsbergu, kuri bija aktīvi intrigas dalībnieki un nekad neko nepareizu savās darbībās nav atzinuši. Šis mācītājs sacīja, ka runā ar mani "biedru grupas" vārdā, kurā ietilpa gan Cālītis, gan Vārsbergs, gan Rozītis, un ka viņi aicina mani kandidēt uz arhibīskapa amatu. Pamatojums šim negaidītajam aicinājumam bija tāds, ka Elmārs Rozītis ir Latvijā maz pazīstams, tādēl varētu negūt atbalstu. Varētu gadīties, ka ievēl Aivaru Beimani vai Andreju Kavaci, kas viņu uztverē būtu katastrofa. Tādēļ viņi aicina kandidēt mani, lai līdztekus Rozītim būtu kāds "normāls" kandidāts no Latvijas puses, kuru sinode ievēlētu, ja negribētu balsot par Rozīti. Es iebildu, ka man nav nepieciešamā stāža, uz ko tika atbildēts, ka satversme pieļauj vecuma cenzu mainīt. Es iebildu, ka ievēlēšanas gadījumā neordinēšu sievietes, uz ko saņēmu atbildi: "Nu, tad mums būs arhibīskaps, kas neordinē sievietes." Ievērojiet, ka šis mācītājs runāja "biedru grupas" vārdā, kurā vadošu lomu spēlēja Cālītis un Vārsbergs. Saņēmis tādu aicinājumu no "draugiem", es beidzot apsolīju kandidēt daudzajiem amata brāļiem un pat māsām, kas mani aicināja.

Laiks līdz sinodei man un Saldus draudzēm bija lūgšanu un gavēņa laiks, kurā - teikšu, izmisīgi – lūdzām Dieva padomu un vadību. Tad pienāca noliktā sinodes diena. Pirms sinodes, vēlu vakarā es negaidot saņēmu uzaicinājumu no "biedru grupas" ierasties uz tikšanos. Priekšā mani sagaidīja Cālītis, Vārsbergs, Rozītis un vairāki mācītāji no "Atdzimšanas un atjaunošanās". Viņi man paskaidroja sava plāna būtību. Viņi mani esot aicinājuši kandidēt tikai tādēļ, lai nodrošinātu E.Rozīša ievēlēšanu. Mana loma esot sinodes gaitā atsaukt savu kandidatūru, lai iespējamie Rozīša pretinieki nonāktu apjukumā, nespētu pārorganizēties un viņš tiktu droši ievēlēts. Pirmkārt, pēc vairākām nedēļām lūgšanu un gavēņa es jutos pilnīgi "uzmests" un izmantots. Otrkārt, es nevarēju to nodarīt tiem, kam biju solījis kandidēt, lai izpatiktu tiem, par kuriem nupat atklāju, kādi "draugi" viņi man ir. Tādēļ no uzstājīgās prasības noņemt kandidatūru es atteicos. Lieki teikt, ka Cālītis, Vārsbergs un Rozītis izpauda ārkārtīgu vilšanos par manu nevēlēšanos šajā intrigā sadarboties.

Nozīmīgi ir tas, ka sinodes laikā kandidātu prezentācijās es skaidri pateicu, ka sievietes neordinēšu un mūsu baznīca tādēļ varētu nonākt starptautiskā izolācijā vai vismaz attiecību sarežģījumos ar citu zemju baznīcām. Sacīju arī to, ka man nav zināms, kur meklēt finansiālu atbalstu un aprādīju arī citus aspektus, kuru dēļ neuzskatu sevi par līdzvērtīgu kandidātu E.Rozītim. Ar šo prezentāciju man izdevās samazināt savu pārsvaru, ja atmiņa neviļ, no 59 līdz 9 balsīm, taču šis 9 balsu pārsvars palika. Sinodes vadītājs prof. Visvaldis Klīve izziņoja, ka par arhibīskapu ir ievēlēts mācītājs Jānis Vanags un deva man vārdu uzrunai.

Nākošajā dienā pēc sinodes "biedru grupa" mani atkal uzaicināja uz tikšanos. Juris Cālītis man paziņoja, ka īstenībā es neesot ievēlēts. Ja satversmi lasa noteiktā veidā, tad man esot pietrūkusi viena balss. Centrā atkal bija jautājums, ko darīt ar atturējušos balsīm. Satversmē par to nekas nebija teikts. Viņi apgalvoja, ka tās esot jāieskaita pie "pret" vai kā tamlīdzīgi un tas bija pamats viņu aprēķiniem. Neiedziļināšos tālākajās norisēs, jo detaļas man nav palikušas atmiņā. Balsojuma rezultāti tika nodoti juristu izvērtēšanai, kuru slēdziens bija, ka ievēlēšana ir notikusi un nav pārskatāma.

Kad nu viņu plānotā intriga bija nogājusi greizi, "biedru grupa", it īpaši Vilis Vārsbergs izvērsa nežēlīgu mediju kampaņu manis nomelnošanai.

Tajā laikā sinodes piešķīra balss tiesības kalpojošiem studentiem katru reizi, ne tikai 1993. gadā uz vēlēšanām. Tas tika darīts, lai novērstu nevienlīdzību, kad draudzēm, kurās bija mācītājs, sinodē iznāca divas balsis - mācītāja un laju sinodāļa, bet draudzēm, kurās kalpoja students, tikai viena. Lai to izlīdzinātu, bija laiks, kad katra sinode iesākās ar balsojumu piešķirt balss tiesības studentiem, kas draudzēs ieņem mācītāja vietu. Vēlāk to nostiprināja satversmē, ka sinodes locekļi ir arī evaņģēlisti - mācītāja pienākumu izpildītāji. Katrā ziņā 1993. gadā man kā mācītājam no provinces par to nebija nekādas teikšanas. Taču "biedru grupa" pēc tam to centās iztēlot kā vienreizēju sazvērestību vēlēšanu ietekmēšanai.