211. Kā tu zini, ka Svētais Gars ir patiess Dievs?


:: e - POLEMIKA :: / Kristīgā mācība

 IR vai NAV svētdarīšana neizslēdzams posms taisnošanā?

Lapa  Lapa 2 no 7:  « Atpakaļ  1  2  3  4  5  6  7  Tālāk »
e-autors Ziņa
Latvju luteranis
e-baznīcēns
#11 Nosūtīts: 5.11.2010 23:38
  


jean
Vai tad jeans ir lūdzis piedošanu par to, ka līdz ar savtīgiem šķeltniekiem, kam kristīgā mācība pie vienas vietas, ilgstoši nepatiesi apmelojis ortodoksas baznīcas vadību un mācītājus? Jo pavisam neseni fakti liecina, ka viš tik turpina shēmot.

biskaps
e-baznīcēns
#12 Nosūtīts: 5.11.2010 23:43   Laboja biskaps
  


talyc,
lasot kontekstā šis teksts nekādā veidā nav pārprotams kā neluterisks.
Bet tad to izņēma no konteksta un sāka tam piedēvēt citu kontekstu - Rkb...
Aplūko Lutera ( un citu teologu ) darbus.
Tur varētu atrast variantus, kā ar LL paņēmieniem, ( izraujot teikumu ārpus viena konteksta un piedēvējot tam citu kontekstu) Luteram piedēvēt maldus.

talyc
e-kardināls
#13 Nosūtīts: 6.11.2010 01:14   Laboja talyc
  


nu lūdzu, dod kontekstu
dod skaidrojumu, biskaps
ļauj saprast kas ar to domāts
- - -
lai varam atrisināt šo pārpratumu
- - -
apaudzē /ietērp atpakaļ
šo "izrauto" tekstu skaidrās mācības kontekstā
atspēko ķecerības ar Rakstiem (kā tas luterismā pieņemts)


_____________________
...ne pret, ne par, bet ar...
Latvju luteranis
e-baznīcēns
#14 Nosūtīts: 6.11.2010 13:39
  


biskap

Kādā kontekstā līķis ir dzīvs?

jean
e-baznīcēns
#15 Nosūtīts: 6.11.2010 13:44
  


latvju luterani,

mans ieraksts saturēja arī vārdus: un neaizmirsti, ka arī esi cilvēks, kas var grēkot pret saviem tuvākajiem. Tādā gadījumā, lūdz piedošanu, lai "saule nenoriet dusmojot uz savu brāli".
Un brālis Tev ar prieku piedos....


ar savu pēdējo komentu tu atkal esi paudis nepatiesību

ac,
jean

Latvju luteranis
e-baznīcēns
#16 Nosūtīts: 6.11.2010 14:19
  


jean
Man nav ne personīga naida pret tevi, ne es tevi apmeloju.
Tad kāpēc tu par visām vārītēm gribi būt sadraudzībā ar KLB pāvestību un ķecerībām? Vai tev kāds joprojām tukši sola, ka būs iespējama politiska atgriešanās pa sētas durvīm, lai nav jāzaudē atlikusī pabalējusī godība?

- - -

jean
Var arī tā - kas tieši no ar draudzēm nesaistītā tevis parakstītā vēstījuma ir patiesība? Kādas apsūdzības tu atcel kā melus, kādas joprojām uzturi?

jean
e-baznīcēns
#17 Nosūtīts: 7.11.2010 14:33   Laboja jean
  


Latvju luterani: Man nav ne personīga naida pret tevi, ne es tevi apmeloju. Tā saka visi, kas neredz savu grēku. Es tev saku: Tu dod par mani nepatiesu liecību. Ja tevi interesē, kur tu grēko, tad pajautā man to. Labāk privāti, ne publiski, jo Kristus mums šādas lietas ir pavēlējis vispirms risināt privāti, tad pieaicinot 2 vai 3 lieciniekus, un tikai tad draudzes priekšā.

Tu jautā: Tad kāpēc tu par visām vārītēm gribi būt sadraudzībā ar KLB pāvestību un ķecerībām?

Atbilde: Dievam vairāk jāklausa kā cilvēkiem. Dievs mums pavēl būt / Viņš apgalvo, ka esam sadraudzībā ar līdzīgi ticīgiem, kā arī mūsu ticības apliecības tas teikts: baznīcas vienībai pietiek, ka ir vienprātība Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā.

Mūsu draudze mēs redzam sevi vienprātībā ar konfesionāliem luterāņiem pasaulē un tāpēc mēs stāvam, kur mēs stāvam... Un tāpēc mēs nemaz nebēdājām, ka ir brāļi pasaulē, kas interesējas, kas notiek ar mūsu draudzi. Kad jautā, tad atbildam; kad atbrauc ciemā, tad uzņemam...

ac,
jean

Latvju luteranis
e-baznīcēns
#18 Nosūtīts: 7.11.2010 16:02
  


jean
"Tiem, kas parāda, ka ir nožēlojoši [grēcinieki] pēc atklātas krišanas grēkā vai maldos.., ir jānovērš piedauzība, ko tie devuši, cik vien iespējams, ar publisku atvainošanos.. baznīcai..
..
Atklāts grēks tai pat laikā ir grēks pret visu draudzi. Tādēļ ir nepieciešama publiska samierināšanās." (Valters)

Tā, ka būs vien jātiek skaidrībā, par tava paraksta atsaukumu no vēstījuma. Vai tas darīts politisku, savtīgu, materiālu motīvu dēļ, lai varētu turpināt shēmošanu un ilgi kāroto atriebību tavas pasaulīgās godības laupītājiem kaut kad nākotnē? Vai tādēļ, ka tie bija apzināti meli pret ortodoksu baznīcu un tās vadību, kurus tu tikai pēc pāris gadiem pēkšņi esi sapratis?

Kāpēc tu nevēlies kristīgu izlīgumu, bet politisku vienošanos, kas tavus nodarījumus nenosauktu īstajā vārdā? Vai tu netici piedošanas iespējai?

jean
e-baznīcēns
#19 Nosūtīts: 8.11.2010 12:43   Laboja jean
  


Latvju luterani,

tādēļ ir nepieciešama publiska samierināšanās. āmen.

tad neslēpies aiz mainīgiem nikiem (kas vainīgs, tas bailīgs, vēsta paruna).

esmu ar mieru tikties -- ja vēlies publiski, arī ebaznīcas puišus pieaicināsim, arī Augšāmcelšanās draudzi, arī Ķekavas, Rīgas un Jelgavas draudzes..

un tad centīsimies tikt ar visu galā. šeit internetā tāpat neko no tā neiztirzāšu sīkāk sarunās ar anonīmiem luterāņiem.

ac,

jean

biskaps
e-baznīcēns
#20 Nosūtīts: 8.11.2010 13:29
  


talyc
Kā tu domā, vai ir taisnošana bez svētīšanas, piedošana bez atjaunošanas, patiesa ticība, no kuras neizaugtu jaunās paklausības auglis?
- - -
Kā zināms, konkrētais teksts bija šai 4.draudžu dokumenta sadaļā, no kura tas tika izņemts, kad izrādījās, ka kādi cilvēki to ir pārpratuši:

Par ticību, kas izpaužas mīlestībā

Jau kopš senāka laika mūsu draudžu mācītāji ir norādījuši uz lielām atšķirībām starp to, ko māca KLB līderi viņu faktisko darbību. Ticība, ko mums dāvā Svētais Gars nevar palikt tikai teorētiska, tai ir jāizpaužas mīlestībā (sal. Gal. 5, 6). Dieva vārds atmasko KLB līderu – G. Bākuļa un I. Plūmes netiešā veidā proponēto „elitārās kristietības” modeli — nostādnei, ka kristīgajai baznīcai ir jāpastāv šaurā lokā un jākalpo vairāk pašai sev, pulcējoties ap dažiem līderiem — „labas luteriskas teoloģijas” adeptiem, kuru pārtikusī esamība tikusi pasniegta kā luterisma tālākas pastāvēšanas garants. Tādu „elitāras kristietības” modeli ir kritizējuši arī daudzi citi mūsu baznīcas locekļi, to vidū arī reliģiju pētniece Agita Misāne 2006.gada koncilā savā priekšlasījumā par KLB publisko tēlu un tā problēmām. Viens no iemesliem, kāpēc pret mūsu draudžu mācītājiem tika vērstas šīs vajāšanās, ir tas, ka viņi nav vienisprātis, apstrīd un noraida šādu galvenokārt Gundara Bākuļa un Ilāra Plūmes proponēto „elitāro kristietību”, norādot uz ar to saistītajām garīgajām problēmām: mīlestības trūkumu, garīgu augstprātību, faktisku misijas noraidījumu un līdz ar to selektīvu attieksmi pret Dieva vārdu (sal. App. III, App. II). Nekas par tādu elitāru kristīgās baznīcas pastāvēšanas formu nav teikts Svētajos Rakstos, bet gan skaidri ir atklāta gluži pretēja izpratne: kristietība meklē un uzrunā plašu, pārsvarā ar evaņģēliju nepazīstamu un speciāli neizglītotu publiku.
Mūsu teoloģisko uzskatu atšķirības jautājumā par ticību, kas izpaužas mīlestībā ļoti izteikti parādījās saistībā ar mācītāja Aigara Dāboliņa rakstiem „Latvijas Luterānī” par kristīgās ticības saistību ar mīlestību, t.i., par taisnošanas un svētdarīšanas tēmu un labo darbu vietu un nozīmi ticības dzīvē. Ilārs Plūme asi uzbruka šiem rakstiem un svītroja tajos no Luteriskajām ticības apliecībām (LTA) ņemtus apstiprinošus citātus. Viņš publiski piedraudēja A. Dāboliņam atņemt viņa mācītāja amatu un atteicās klausīties viņa atspēkojumos. Zīmīgi, ka vienā vietā svītrojums bija iesākts, bet apstādināts, jo aiz tā tālāk bija redzama atsauce uz Konkordijas Formulas Pamatdeklarāciju, bet nākošajā, kur būtībā tika pateikta tā pati doma, bet kā A. Dāboliņa teksts, tas tika svītrots (šis sasvītrotais manuskripts ir saglabājies). Vienā no šiem rakstiem Ilārs Plūme izvirzīja nepamatotu apsūdzību, ka Aigars Dāboliņš LTA lietoto negativa tekstu ir pasniedzis kā positiva. Kaut arī A. Dāboliņš skaidri pierādīja, ka tas tā nav un ka vienīgā kļūda bija norādes trūkums, ka citāts ir ņemts no negativa sadaļas un ka tas nekādā gadījumā netika pasniegts kā positiva (ko skaidri pierādīja konteksts), Ilārs Plūme turpināja izplatīt melus par Aigara Dāboliņa „viltību” un „nekompetenci”. Tieši šajā konfliktā parādījās, ka Ilārs Plūme kā faktiskais virsvaldes līderis ne tikai izdara spiedienu uz amatabrāli, bet faktiski vienpusēji un selektīvi interpretē Svētos Rakstus un LTA. Mūsu draudzes saskata nopietnu problēmu tajā, ko KLB virsvaldes līderi lepni dēvē par „labu luterisko teoloģiju.” Mēs norādām uz klasiskām „nedzīvās ortodoksijas jeb nedzīvās ticības” iezīmēm, kas īpaši izpaudās šajā konfliktā sakarā par mīlestības un labo darbu vietu LTA.
Tāpēc mēs gribam KLB virsvaldes locekļiem, īpaši Ilāram Plūmem, atgādināt LTA pamatnostādnes šajā jautājumā, kā arī noslēgumā ilustrēt tās ar Svēto Rakstu vietu iztirzājumiem, dāvājot viņam iespēju saprast savu vienpusējo, proti, nepareizo pieeju šajā jautājumā un atgriezieties: Kristietības sarkanais pavediens ir attiecības starp ticību un darbiem, precīzāk, mijiedarbība starp abiem. Teoloģijas valodā šajā sakarā tiek lietoti termini taisnošana un svētdarīšana. Kurš ir satvēris šo sarkano pavedienu, tam pieder pati kristietība. Cilvēks ir taisnots bez darbiem ticībā no tīras Dieva žēlastības, un tanī pašā laikā – ticība bez darbiem ir neīsta ticība. Tas ir paradokss un pretstatu spriedze, kuru mijiedarbību pa īstam spēj izskaidrot tikai Dievs Svētais Gars. Luterisko ticības apliecību izcilības zīme ir tā, ka tā uztver un teicami atspoguļo šo Bībelē mācīto doktrīnu — šo būtisko un nesaraujamo saiti starp ticību un mīlestību (jeb darbiem) un prot parādīt gan paradoksālo, gan loģisko šajā dialektiskajā saitē „taisnošana – svētdarīšana”.
Ticība un mīlestība bija arī doktora Mārtiņa Lutera sprediķošanas galvenā tēma. Viņš lieliski prata parādīt šo pretstatu vienību: kā cilvēks ir taisnots ticībā bez darbiem un tanī pašā laikā, ka ticība un darbi nav nošķirami viens no otra. Luters atmaskoja viltus Kristus mācekļus – tādus, kas sevi sauc par ticīgiem, jo ir iemācījušies skandēt Kristus vārdus – kā papagaiļi, nesaprazdami to nozīmi. Bet viņu sirdis patiesībā ir palikušas aukstas un cietas pret Kristus vārdos ielikto jēgu. Tādi prot plaši runāt par taisnojošu ticību Dievam, kas viņus glābj, bet mīlestība uz savu tuvāko paliek tālu no viņiem. Tikmēr ticība bez mīlestības ir neīsta un tai nav nozīmes. Velti tādi viltus kristieši prātuļo par ticību, kas viņus glābj — viņiem tās vienkārši nav, jo ticība nav tikai prāta shēmā jeb tikai racionālā izpratnē, bet arī sirdī. Luteriskās ticības apliecības teicami atsedz šo tēmu.
Vēsts, ka cilvēks ir atbrīvots no bauslības lāsta, ir Evaņģēlijs. Taču Evaņģēlijs nav tikai kāds lozungs vai nodaļa kristīgajā mācībā, bet gan apsolījums par grēku piedošanu, kas tiek likts lietā attiecībā uz katru ticīgo konkrēti. Evaņģēlijs tātad nav abstrakcija, bet konkrēta piedošanas pielietošana cilvēkam. Tas nav tikai piedošanas solīšana, bet piedošana pati; nevis tikai Dieva žēlastības pasludināšana, bet – šī žēlastība pati.
Tātad cilvēks tiek taisnots ticībā bez darbiem, tomēr ticība bez darbiem ir tukša skaņa. Būtībā gan taisnošana, gan svētdarīšana ir viens veselums un svētdarīšana tajā ir neizslēdzama. Tieši šajā gaisotnē LTA māca, ka ticība nevar būt tikai pasīva pieņemšana, bet tā izpaužas arī aktīvā atbildē.
Dievs ticības dāvāšanā ir aktīvā puse: darītājs jeb subjekts, kamēr cilvēks ir pasīvs — viņš tikai saņem. LTA raksturo ticību kā aktīvu atsaukšanos uz saņemto Dieva žēlastību. Un šāda paļāvība pārveido cilvēku: tā dara viņu priecīgu, atvērtu un drošu attiecībās ar Dievu un arī ar saviem ticības biedriem. Tādēļ cilvēks priecīgi un bez spaida ir gatavs darīt labu visiem cilvēkiem, īpaši saviem ticības biedriem. Tā Svētais Gars darbojas ar ticīgo, pārvērsdams viņu jeb izņemdams no viņa dabīgo naidu pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem un dāvādams mīlestību uz tiem. Ar Evaņģēliju transportētais Svētais Gars atbrīvo no citu cilvēku nīšanas, intrigu pīšanas, sāncensības, savstarpējiem kariem u.tml. Tāpēc ticību ar pateicību un prieku saņēmušais „nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību.
Varbūt, ka luterisma pretinieki un kopā ar tiem arī luterāņu pašu vidū nereti sastopamie pseido ortodoksāļi (tie, kurus Luters dēvē par Dieva vārda papagaiļiem) to noraidītu, taču tā būtu viņu patvaļa, jo luteriskajās ticības apliecībās nepārprotami ir atsegta skaidra mācība par ticības dzīvi kā atjaunotni un jaunas dzīves iesākšanos. Tā ir Dieva taisnošanas radītā prakse cilvēkā. Lai neviens nesauc sevi par ticīgu, saprazdams Kristus dāvāto attaisnošanu mācību tikai teorijā! Mūsu ticības apliecību rakstu veidotāji Dieva spēkā un Svētā Gara vadībā skaidri ir nojautuši to postu, ko var nest abstrakta taisnošanas mācības gabalu apgūšana – šis Dieva vēstures īsais kurss, kas runā par ticību un ignorē mīlestību. Tās var radīt teoloģiskus monstrus, kas ar Dieva vārdu uz lūpām turpina nīst un nežēlīgi apkarot savus tuvākos, savu drošību un attaisnojumu meklēdami aplamā atsaucē uz Kristu.

„Nav iespējams atdalīt ticību no darbiem, tas ir tikpat neiespējami kā atdalīt degošu liesmu un tās doto gaismu no uguns (Konkordijas formulas Pamatdeklarācija IV). Taču šeit ir jāievēro kāda ļoti svarīga nianse: ticībā atdzimušo nepilnības un vājības nekādā gadījumā nenozīmē, ka būtu zaudēta attaisnošana. Taisnošanas un atjaunošanās nedrīkst sapludināt kopā, apgalvojot, ka bez ārēji redzamas atjaunošanās izpaliktu taisnošana. Tāda maldīga nostādne noved pie tā, ka tiek apstrīdēts grēku piedošanā saņemtais mierinājums un tā dāvātā drošība. Tātad nevis tā, ka atjaunošanos būtu taisnošanas „pierādījums”: tādu formulējumu mēs noraidām, jo atjaunošanās ārēji var arī neparādīties, jo arī maza, niecīga ticība glābj cilvēku. Tomēr arī šī mazā ticība nevar palikt bez savas izpausmes mīlestībā. Tāpēc ir svarīgi vienmēr paturēt vērā: grēcinieks, kas atzīst ne savu, bet Dieva taisnību, ir attaisnots Dieva priekšā īsteni un patiesībā, pat arī, tad ja viņš pats un visa pasaule nepiedzīvo viņa

Lapa  Lapa 2 no 7:  « Atpakaļ  1  2  3  4  5  6  7  Tālāk »
...bet es teikšu tā:
Krāsas izvēle 


» e-baznīcēns  » Parole 
Vienīgi e-baznīcēni te var rakstīt. Vispirms precīzi ieraksti savu e-vārdu & paroli vai REĢISTRĒJIES.
 
⇑Augšup