62. Kāds grēks ir vecāku nicināšana?


:: e - POLEMIKA :: / Kristīgā mācība

 IR vai NAV svētdarīšana neizslēdzams posms taisnošanā?

Lapa  Lapa 3 no 7:  « Atpakaļ  1  2  3  4  5  6  7  Tālāk »
e-autors Ziņa
Latvju luteranis
e-baznīcēns
#21 Nosūtīts: 8.11.2010 13:29
  


jean
Vai tu ebaznicas puišiem soli to pašu, ko nespēji dot cīņu biedram biskapam? Vai tu viņus tāpat kūdi pret viņu mācītājiem un baznīcu? Vai tad viņi tāpat kā biskaps tikai vēdera dēļ sauc sevi par konfesionāliem luterāņiem?

Tu daudz runā, daudz soli, bet neko nedari, kā tev te ir ticis norādīts. Vai tu joprojām uzturi ar draudzēm nesaistītā vēstījuma melīgās apsūdzības? Kamdēļ tad parakstu atsauci?

Tu labāk nevis ar muti centies, bet tiec ar to visu galā. Sāc ar to, kas tev daudzreiz teikts - atsauc vēstījumu kā nepatiesu apsūdzību, dari zināmu, ka divus gadus esi apzināti maldinājis cilvēkus gan šeit, gan citur. Tad arī baznīcpolitikai būs pielikts punkts.

Bet anonīmi niki ir laba lieta, jo attur no bezjēdzīgas gānīšanās, izņemot, protams, biskapu.

biskaps
e-baznīcēns
#22 Nosūtīts: 8.11.2010 13:32   Laboja biskaps
  


Tādā veidā LTA teologi nav pieļāvuši, ka luteriskā taisnošanas izpratne apsīktu ar kailu taisnošanas fakta konstatāciju, jo ticībai pats par sevi saprotami parādīsies, jāgūst sava izpausme konkrētos mīlestības darbos. „Ja taisnība ir tam, ka grēcinieks ticībā saņem grēku piedošanu un ka ticība negrēko, tad tādā pašā veidā arī par attaisnošanu ir pareizi teikt, ka tā nav iespējama bez atjaunošanās un labajiem darbiem. Tāpēc: taisnojošais vārds par grēku piedošanu un jaunā paklausība ir saistīti secīgi savā starpā — no ticības pilnīgi droši izriet mīlestība”, tā savā pētījumā par luterisko ticības apliecības teoloģiju raksta Edmunds Šlinks (Edmund Schlink). Turklāt šī izrietēšana neapzīmē vienu iespējamo variantu, bet gan vienīgo un nepieciešamo risinājumu”. To apstiprina arī Augsburgas ticības apliecības VI Artikuls: „Baznīca arī māca, ka tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi”, taču ticīgajam nav jāpaļaujas uz tiem., bet tikai un vienīgi uz Kristu un Viņa veikto pestīšanas darbu.
Tādējādi Luteriskās ticības apliecības ir nevis radījušas savu teoloģiju, bet tikai uzticīgi fiksējušas to pretstatu vienību jeb dialektiku, ko par attaisnošanu un svētdarīšanu māca Svētie Raksti. Ticībā taisnotais cilvēks atgriežas un piedzimst no jauna – tas ir likumsakarīgi un nav atraujami no Dieva piešķirtās ticības taisnības. „No netaisna, cilvēks Svētā Gara spēkā top par dievbijīgu un svētu,” teikts Apoloģijā. Arī Luters, atbildēdams uz jautājumu, kā Dieva priekšā kļūt attaisnotam, teicis: „Vispirms tas notiek caur ticību, no kā [cilvēks] dabon citādu, jaunu sirdi.” Jaunais cilvēks šajā dzīvē var tikt mētāts no augšas uz leju. Visu turpmāko dzīvi arī patiesi atdzimušos cilvēkos norit nemitīgi cīkstēšanās starp miesu un garu. Kādu brīdi viņš var būt stiprs un nelokāms ticībā un paļāvībā uz Dievu, bet pienāk arī stundas, kad viņš ir vājš un šaubu šaustīts, izmisis un pagalam apjucis savā ticībā (sal. KF Pamatdeklarācija II, 68). Un tikpat nepilnīga, cik nepilnīga un trausla mēdz būt ticība, kas no Dieva žēlastībā ir uzņemta sirdī, tikpat nepilnīga ir arī pati jaunā paklausība un atdzimšana.
Pārdomas par šo tēmu no Svētajiem Rakstiem

I Kor 13 ir atsegta Jēzus Kristus nesavtīgā, sevi ziedojošā un bezgalīgā mīlestība: tajā mūsu Kungs bija nācis šajā pasaulē kā cilvēks starp cilvēkiem, lai mūs glābtu: šajā mīlestībā Viņš pats sevi nodeva nāvē, izlēja savas dārgās, nevainīgās asinis un atdeva savu dievišķo dzīvību par mums, jo tik ļoti Viņš mūs ir mīlējis. Kad mūsu priekšā ir nolikta tāda debešķīga un pilnīga mīlestība uz mums, tad arī mums ir jāmācas ielūkoties savā sirdī un visā nopietnībā prasīt: kā mums pašiem ir ar mīlestību? Jo tikai tad mēs esam patiesi Jēzus Kristus sekotāji, ja mūsu sirdīs kvēlo Viņa mīlestība, kā Viņš pats to ir apliecinājis: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu”. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā”. (Jņ 13, 34-35).

Tas pats mīlestības apustulis Jānis ar lielu uzsvaru norāda savas pirmās vēstules trešajā nodaļā: „No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt”. „No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! Tāpat arī no 4. nodaļas: „Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.”
Dievs neprasa no mums mīlestību kā nosacījumu, lai dāvātu mums grēku piedošanu, attaisnošanu un mūžīgo dzīvošanu: mums tā nav jāpienes kā upuris. Mūsu taisnošana un pestīšana ir bez nekāda nosacījuma ticībā. Bet tur, kur Svētais Gars ar Evaņģēliju ir cēlis cilvēku sirdīs ticību — tur tā izpaužas un darbojas mīlestībā. Tā nu mīlestība ir patiesu kristiešu pazīme un emblēma.
Īsta mīlestība nevis pazudina, bet glābj un dāvā dzīvību. Kur tad to meklēt? Patiesa mīlestība ir jāmeklē kristiešu vidū, tātad draudzē. Draudzē ir citādi, tur viens otru neaprij un neiznīcina, bet mīl un atbalsta. Kristietība ir izplatījusies pa visu zemi tieši caur tādiem cilvēkiem ar īpašām runas dāvanām — viņi ir sludinājuši Evaņģēliju, un šajā sludināšanā cilvēki ir saklausījuši patiesības balsi un no tumsas tikuši vesti gaismā, izrauti no sātana varas un tikuši darīti par Dieva bērniem. Taču bez mīlestības visa šī sludināšana ir tukša skaņa, tā to māca Dieva vārds.
Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Šos vārdus apustulis Pāvils tikt tiešām var attiecināt pats uz sevi: viņam bija no Dieva dota prasme skaidri un precīzi sludināt par visiem kristīgās mācības jautājumiem, par tās noslēpumiem, t.i., par taisnošanas un sakramentu jēgu un nozīmi. Īsāk sakot — viņam bija tik liela atziņa šajās lietās, kā nevienam citam. Bet ko tas būtu devis, ja viņš ar savu atziņu būtu sēdējis aizkrāsnē? Ja viņš, piemēram, ar savu aso prātu būtu izdomājis, ka pagānu misija tomēr ir bīstama lieta un ka tā galā neatmaksājas: tur noteikti nāksies sastapties ar stipru pretestību un vajāšanām, un ka daudz labāk būtu, ja viņš nodarbotos ar teoloģiju savā privātmājā: drošībā un mierā rakstītu teoloģiskus rakstus un nelielā draugu pulciņā ar lielu pārliecību mācītu, ka misijai tāpat nav lielas jēgas un ka galvenais Evaņģēlija sludināšanas garants ir viņa, lielā teologa, labklājība un izdzīvošana? [Šādu nostāju mēs esam piedzīvojuši kā virsvaldes vadoņu patieso misijas politiku]. Vai tad viņa lielā atziņa nebūtu kļuvis viņam pašam par lāstu un pazudināšanu? Taču Pāvila ticība bija īsta. Tā izpaudās kā kvēla mīlestība uz Kristu un uz nabaga cilvēkiem, kuri bez Kristus Evaņģēlija smok nāves ēnā, pasaules un velna varā bez grēku piedošanas. Tā lika viņam celties un atstāt savus ērtos akadēmiskos apartamentus, un doties šajās briesmās un vētrās, sludināt Evaņģēliju un aicināt pagānus uz atgriešanos.
„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mat 5, 13-16). No šī varam secināt, ka nepareizi ir mācīt, ka kristieši pasaulē var būt neredzami, ka viņi savās „horizontālajās attiecībās”, proti, savās darba un aicinājuma vietās var nespīdēt, neatstarot šo no Dieva Kristū saņemto gaismu. Nepareiza ir tāda kristietība, kas tieši vai netieši māca slēpt sveci zem pūra, sakot: tā vismaz tev pašam paliks kāda uguntiņa un atleks kāds labums. Nepareiza ir tāda kristietība, kas ar nodomu izlaiž šo un citus skaidrus Bībeles tekstus, kuri aicina būt par gaismu citiem pasaulē un apliecināt Kristu pasaules priekšā un dzīvot ar Dieva vārda misijas atbildību, bet tanī pašā laikā dižojas esam Evaņģēlija bākuguns. Vai var būt bākuguns, kurai nav gaismas? Viendimensionāla un nepareiza ir tāda kristietība, kas vairās no vārdiem atgriešanās, jaunā un piedošanu ieguvusī dzīve, svētdarīšana, jaunā paklausība, mīlestība un kalpošana, labie darbi utt. Paldies Dievam, ka tāda nav mūsu luteriskā kristietība, kas par grēcinieka attaisnošanu tikai ticībā māca skaidri: mums dāvātā objektīvā ticības gaisma nevar būt palikt neredzama, proti, šī ticība izpaužas jaunajā dzīvē — sekošanā kā Kristus gaismas atstarošanā.

- - -

Tātad, talyc, ja kādam ir pretenzijas pret šo izņemto teikumu,
dabiskāk būtu, ja viņš izvirzītu pretenzijas pret teoloģiju, kas atspoguļota šeit redzamajā tekstā
Par ticību, kas izpaužas mīlestībā.

Latvju luteranis
e-baznīcēns
#23 Nosūtīts: 8.11.2010 13:39
  


biskap

Kādā veidā taisnošanas posmu pāvestiskais izteikums "tika izņemts"? Kāpēc par to netika informēti sākotnējā, "neizmainītā" vēstījuma saņēmēji? Vai izteikuma izņemšana bija ar draudzēm tik pat nesaistīta kā pats vēstījums?

biskaps
e-baznīcēns
#24 Nosūtīts: 8.11.2010 13:51   Laboja biskaps
  


LLvispār tas būtu interesanti, ņemot vērā baznīcas vienotību patiesībā un mīlestībā, šo te baznīcas pazīmi, kas pietrūkst tavam veidojumam, ja tu piespiestu jean uz anti-metanoju, "grēksūdzi" na oborot.
To sauc - ssučitj.
Tu vēl vienu reizi apliecinātu vien 4.draudžu dokumenta tevis nosodījuma patiesumu.
Uz priekšu. Interesants eksperiments, kurā noskatīties.
Kas stiprāks -
jeanreiz apliecinātā godprātība vai tavas manipulatora ar Dieva vārdu un cilvēkiem, spējas?

biskaps
e-baznīcēns
#25 Nosūtīts: 8.11.2010 13:55
  


LL, tad izpalīdzi, aizsūti visiem saņēmējiem šādu informāciju.
Ka spēkā ir tas teksts, kas tavā priekšā Par ticību, kas izpaužas mīlestībā.

Latvju luteranis
e-baznīcēns
#26 Nosūtīts: 8.11.2010 14:25
  


biskap, skat. tēmas jautājumu: IR vai NAV svētdarīšana neizslēdzams posms taisnošanā?

Tu kā vecs cīņubiedrs labi jeanu pazīsti. Kā tev šķiet, kāpēc viš atsauca savu parakstu zem vēstījuma? Ko viš ar to domāja, ko gribēja panākt?

talyc
e-kardināls
#27 Nosūtīts: 8.11.2010 14:52   Laboja talyc
  


...mums neklājas un mēs arī negribam nevienu piespiest ar dūrēm un sodiem, bet tikai mācām, kā ir pareizi; mēs netaisnībai stājamies pretī tikai ar vārdiem. Kas negrib brīdinājumu uzklausīt, to mēs – saskaņā ar Kristus mācību – izraidām un sakām viņam, ka viņš pieder velnam un mums ar viņu nav pa ceļam (Dr.M.Luters).


_____________________
...ne pret, ne par, bet ar...
Latvju luteranis
e-baznīcēns
#28 Nosūtīts: 8.11.2010 15:06
  


talyc Āmen!
Ko darīt ar tādiem, kas ar varu mēģina ielauzties vai ar viltu ieslīdēt sadraudzībā? Biskapam u.c., kas tagad LELB draudzīgi, apnika gaidīt mudus podu un viņi atklāja savās īstās intereses un teoloģisko pārliecību. Turpretī jeans turpina spēlēt paslēpes, shēmo, bīda politiku, bet atklātu valodu nerunā. Un neizrāda ne mazāko nožēlu par saviem nepatiesajiem apmelojumiem.

talyc
e-kardināls
#29 Nosūtīts: 8.11.2010 16:03   Laboja talyc
  


pag, pa ... palēnam, Latvju luteranis, nedzen zirgus!

es pārlasot (varbūt nebiju pietiekami uzmanīgs?) tā arī neuzgāju tekstu (to par kuru šeit e-polemizējam). Ja tas ticis no teksta izņemts, tad to var saprast tā, ka uzsvars nav bijis uz to, bet uz ko citu.

Nedaudz novirzoties no tēmas (apskatot t.s. 4-draudžu vēstījumu) tajā teikto, biskaps, kompresējot/saspiežot (izvelkot ekstraktu no tā) man sanāca kaut kas šāds:

"...ticība ir Dieva dāvana un ticības auglis ir mīlestība. Ja "B&P" nemīl "mani&co" , - skaidrs, ka tā šiem nav īsta ticība."

Par Mīlestību un izpratni par mīlestību ir daudz diskutēts (un pie tā mēs vēl atgriezīsimies), taču tagad pabeigsim iesāktās lietas.

Vai biskaps var piekrist tam, ka izteikums: "svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā" nav (nav bijis) dogmatisks, bet vienkārši neveikli formulēta doma?


_____________________
...ne pret, ne par, bet ar...
Latvju luteranis
e-baznīcēns
#30 Nosūtīts: 8.11.2010 17:27
  


jean
Kad tu līdz ar nu jau sapņu medus podu nesagaidījušajiem revolucionāriem parakstīji un izsūtīji pa visu pasauli savu apmelojuma rakstu, tev jūra bija līdz ceļiem.

Tad nu saņemies drosmi arī tagad un ar savu vārdu un uzvārdu apakšā tikpat publiski izsūti visiem tiem pašiem paskaidrojumu, kāpēc tu pēc diviem gadiem pēkšņi atsauci savu parakstu? Vai ne tāpēc, ka tā tu ceri pa sētas durvīm tikt atpakaļ, lai turpinātu sākotnējo ieceri - censties pārņemt varu un neeksistējoša medus poda pārvaldīšanu?

Un vai biskaps tevi neatmasko tikai tāpēc, ka vairāk par visu viņš nīst uzticamos Dieva vārda kalpus un būtu gatavs tiem kaut vai pašu velnu uzrīdīt?

Lapa  Lapa 3 no 7:  « Atpakaļ  1  2  3  4  5  6  7  Tālāk »
...bet es teikšu tā:
Krāsas izvēle 


» e-baznīcēns  » Parole 
Vienīgi e-baznīcēni te var rakstīt. Vispirms precīzi ieraksti savu e-vārdu & paroli vai REĢISTRĒJIES.
 
⇑Augšup